Ļoti grūti ir būt drosmīgam, - savelkot šņukuriņu, teica Sivēns, - ja tu esi tikai Ļoti Mazs Dzīvnieciņš. Trusītis, kurš tajā brīdī atkal kaut ko lietišķu rakstīja, palūkojās uz Sivēnu un piebilda: - Tieši tāpēc, ka tu esi ļoti maziņš zvēriņš, tu būsi ļoti Noderīgs mūsu gaidāmajā piedzīvojumā.
KO? VĒL VIENA?
Nesen ieejot darbistabā, ieraudzīju Sivēnu, kurš vientuļš sēdēja uz rakstāmgalda un domīgi raudzījās ārā pa logu. Es uzjautāju, ko viņš tādu dara...
- Ak, es vienkārši pasapņoju, - viņš atbildēja.
- Sapņoji? Par ko? - es jautāju.
- Nieki vien, - noburkšķēja Sivēns, pagriezdamies pret mani. Tikai viņa aušteles kļuva vēl sārtākas nekā parasti.
- Tu taču zini, ka es nesmiešos par tevi, ja izstāstīsi...
- Ak nieki... tikai aizdomājos.
- Jā?
- Vienkārši aizsap... Ka kādreiz kāds mani pamanītu.
- Es tevi vienmēr pamanu.
- Es, es biju domājis to... nu to... parasti visi pamana Pūku.
- Jā, lielais vairums patiesi. Kopš tā laika, kad par Pūku iznākušas grāmatas, jau sen.
- Tagad it īpaši, - teica Sivēns. - Nu tādēļ, ka... tu pats zini kādēļ.
- Ak jā, - es teicu. - Biju piemirsis.
Tagad es domīgi paraudzījos ārā pa logu, atceroties 1982. gada vasaru. Tieši tad pasaulē nāca mana grāmata ar nosaukumu “Pūka Dao?. Nezin kāpēc man liekas, ka tas bija sasodīti sen...
“Pūka Dao? radās kā atbilde uz situāciju. Problēma, ka visa literatūra angļu valodā, veltīta Ķīnas daosu domai, ilgus gadus bijusi vienīgi sinologu darba lauciņš. Savukārt tie, kā jau zinātnieki, vairāk nodarbojās ar sistematizēšanu un daudzu Sīku Neskaidrību un Pretrunu analizēšanu un apspriešanu, nekā realizēja dzīvu saikni ar daosu praktiskās gudrības principiem.
Lielu daļu savas dzīves es mācījos šos principus no dažādiem Dao* skolotājiem - gan oficiāliem, gan neoficiāliem, gan ķīniešiem, gan neķīniešiem, gan cilvēkiem, gan no tādiem, kuriem nebija cilvēka izskata (tie ,starp citu, bija tie labākie). Es redzēju kā tiek izkropļota šo principu būtība to zinātnieku darbos, kuri paši nebija daosi, nebija mācījušies pie daosiem, nebija praktizējuši daoismu - taču tas viņiem netraucēja monopolizēt informāciju par to, izsmejot jebkuru, kurš meklēja ko vairāk nekā bija pasniegts pašu mācīto vīru darbos.
Piemēram, esmu sastapies ar Džuan Dzi aprakstīto auksto ieroču pielietošanas taktiku, kura kādas Autoritātes tulkojumā bija tapusi par pilnīgu bezjēdzību. Acīmredzot Autoritātei nebija ne mazākā priekšstata par daosu cīņas mākslas pamatprincipiem un cīņu kā tādu... Jautāju sev, ko lai dara, lai mainītu šo traģisko situāciju?
Un lūk, reiz, citējot kādam Milna “Vinniju Pūku?, man prātā iešāvās IDEJA. Var taču izskaidrot daoisma pamatprincipus, izmantojot kā piemēru lāga lāci un viņa draugus! Manuprāt tieši tas varēja atbrīvot daoisma gudrību no Oberakadēmiķu nospraustajiem rāmjiem un atdot tai tās bērnišķo prieku un humora dzirksti, kuru viņi tai atņēmuši. Apspriežot šo Ideju, daudzi I-ā bija pret un centās mani atrunāt no šīs ieceres. Taču I-ā rekomendācijas man reti kad liekas Tik Lieliskas, lai tās ievērotu. Pat gluži pretēji - ja I-ā ir pret kaut ko, man sāk likties, ka tajā kaut kas ir.
Vārdu sakot, es uzrakstīju grāmatu, to izdeva, un ar to arī stāsts galā (vismaz es tā domāju). Taču nē. Tas bija tikai sākums.
Līdz parādījās “Pūka Dao?, Rietumos praktiski nebija neakadēmisku vai nemisticisku daosu domas interpretāciju. Taču šodien daosu principi aprakstīti milzumā publikāciju, piemērojot tos biznesam, zinātnei, psiholoģijai, ārstniecībai, sportam, mūzikai, mākslai, stilistikai, prgrammēšanai u.c. dzīves sfērām. Tās tiek apspriestas kongresos, semināros, izglītības iestādēs, milzums citās ļaužu sanāksmēs. Un (cik esmu lasījis un dzirdējis) visbiežāk rekomendējamā grāmata kā palīglīdzeklis daoisma izpratnei ir “Pūka Dao?. Koledžās to iesaka kā daoisma mācību līdzekli, psihiatri izdala tās kopijas saviem pacientiem, ministri citē savās runās, austrumu cīņu instruktori lasa priekšā saviem audzēkņiem un tā tālāk. Man pat stāstīja, ka dažu moteļu īpašnieki to iekļāvuši izīrējamo lietu sarakstā. Liekas, ka “Pūka Dao? (pazīstama vēl arī kā “Tao Pooh?, “Tao enligt Puh?, “Puh ja Tao? utt.) ir trakoti populāra un ļaužu iecienīta visā pasaulē. Un tas viss, jāpiezīmē, sasodīti patīk pašam Pūkam.
- Ak, Pūk! - sauca visi, izņemot I-ā.
- Pateicos, pateicos, - kautri atbildēja Pūks.
Bet I-ā pie sevis bubināja: - Tas viss ir bizness, rakstniecība. Zīmuļi, papīriņi un citi nieki. Ja jūs man jautātu, es atbildēšu: “Pār-lie-lī-ju-ši?. Sekli un bezgaumīgi. Prasti un primitīvi pamācoši.
Tādējādi “Pūka Dao? kļuva par Lielisku Panākumu Paraugu. Un līdz pat nesenam laikam es pie sevis domāju, ka tas Viss. Beigas. Esmu izskaidrojis daoisma principus. Lieliski izklaidējāmies kopā ar Pūku un viņa draugiem. Galu galā, bija daudz kas cits interesants, ar ko vēlējos nodarboties. “Lūdzu, apturiet šos Lieliskos Panākumus, - es lūdzu, - Vēlos izkāpt.? Taču neviens pat negrasījās mani laist vaļā. “Nē taču! Es netaisos turpināt šo grāmatu. Man vispār riebjas turpinājumi turpināšanas pēc. Liels paldies. Uz redzēšanos.?
Taču maigi un neuzkrītoši, - tik nemanāmi, ka ilgu laiku to pat neapzinājos, - kas bija iezadzies manā apziņā. Kāda klusa balss centās pievērst manu uzmanību. Tikai pēc laika es sapratu, ka tā ir Sivēna balss. Apsēdos un ieklausījos tajā.
Bet mazliet paklausījies, sāku pierakstīt... Un tā radās "Sivēna De"*. Bija daudz kas tāds, ko Sivēns tika ievērojis, taču kam nezin kāpēc neviens nepievērsa uzmanību, kaut arī tas šajā brīdī bija svarīgi. Un vēl svarīgāk, kā viņš piemetināja, tas būs nākotnē. Taču jaunā grāmata nedrīkst būt “turpinājums?; tā nedrīkst kļūt tikai par pavadoni, kāda “Vinnijam Pūkam? izrādījās “Māja Pūka priedītēs?.
Kādēļ es vispār ieklausījos Sivēna teiktajā? Tur laikam vainīga pagātne.
Bērnībā, kad pirmo reizi izdzirdēju stāstus par Pūku, manī uzreiz modās simpātijas pret Sivēnu - viņš kļuva par man vistuvāko Pūka draugu. Es tā jutu, taču nezināju kāpēc. Tagad zinu. Un ceru, ka arī jūs, vēl pirms izlasīsiet šo grāmatu, to uzzināsiet.
----------------------------------------------------------
Daoisma pamatjēdzieni:
* Dao (Ķīnas vidusdaļā, Jandzi baseinā, to izrunā kā “Tao?), - daoisma filozofijas augstākais princips, kuru nevar reducēt ne uz ko konkrētu. Literatūrā sastopam visdažādākos Dao skaidrojumus: ceļš, radošais haoss, īstenais ceļš, patiesība, veids, logoss, absolūtais, augstākais princips, visaptveramība, utt. Angļu izdevumos Dao visbiežāk tulkots kā ceļš (way), bet vācu valodā kā jēga (Sinn). Tāpēc pat pieņemts to netulkot vispār. Es to izprotu kā “Dabas Ceļš?. - A.B.
**
De - otrs daoisma pamatprincips. Visbiežāk De saprot kā “pareiza dzīve? šī vārda visplašākajā nozīmē. Angliski to parasti tulko kā tikums (virtue), vāciski kā dzīve (Leben), fraciski kā tikums (virtu). Parsati to saprot kā Dao reproduceešanos cilvēka un sabiedrības rīcībā. De biežāk ir nevis aktīva rīcība, bet atturēšanās no nepareizas vai pārsteidzīgas rīcības. - A.B.
IESPRAUKŠANĀS
Nu ja. Gribējām tagad sākt rakstīt Ievadu, tak izrādās, ka pirms tā jau kaut kas ir pateikts. Tātad tas nu nekādi vairs nevar būt Ievads. Tāpēc uzjautājām Pūcei, kā jau gudrākajai Mežā šādos jautājumos, kā varētu nosaukt Ievadu, ja tas ir pēc kaut kā? Nu protams, ka “Iespraukšanās? - viņa atbildēja, nepieļaujot citu iespēju. Bet ja nu reiz Pūce saka, ka Iespraukšanās, tad tā nu tas noteikti ir.
Un tā...
- Es tur piedalos? - jautāja Pūks.
- O, Pūk! Es nepamanīju, ka arī tu te esi.
- Liekas, neviens vairs nepamana, - bēdīgi atsaucās Pūks.
- Protams, ka arī tu piedalies, Pūk. Jau piedalies.
- Tas gan labi, - viņš noteica, manāmi kļuvis omulīgāks.
Nu lūk, ar šo Iespraukšanos mēs vēlētos...
- Ar ko ar šo? - iejaucās Pūks.
- Iejaukšanos. Un ar to arī šobrīd nodarbojamies.
- Vai tas ir kas līdzīgs Iespraudumam?
- Nu, kaut kas tam līdzīgs. Tā liekas.
Tā vai savādāk, taču vēlētos šajā Iespraudumā izskaidrot, ka šī grāmata, kā to lai tā maigāk pasaka, nu ne gluži par Pūku...
- Atvainojiet, - iejaucās Pūks, - vai kāds ko teica?
- Es neko nedzirdēju, - es atbildēju.
- Ak, - taica Pūks.
- Paklau, Pūk, tur aiz loga, tur tai kokā, tas ir kāds dīvains putns? Jebšu zivs?
- Es tur neredzu nekā, - teica Pūks.
- Esmu pārliecināts, ka tur ir zivs. Viena no tām, no tām retajām un eksotiskajām.
- Laikam jau, - teica Pūks. - Ja jau viņa ir kokā.
- Paklau, Pūk, esi nu tik labiņš un aizej noskaidro. Vari? Re, es jau durvis pavēru, bet tu tur tā uzmanīgāk, izpēti visu. Atā.
***
Nu lūk. Šī grāmata patiesi ir nevis par Pūku, bet gan par Sivēnu. Tieši kautrais un mazais Sivēns drīzāk mums parādīs Ceļu, nekā nesatricināmais un omulīgais Pūks. Citiem vārdiem sakot, pamēģināsim uzlūkot pasauli no mazliet cita skatu punkta. Un, tā kā mūsu galvenais varonis ir par sevi ne īpaši pārliecināts dzīvnieciņš, grāmata, liekas, būs mazliet nopietnāka, nekā tās priekšgājēja. Bet...
- Lūk kur tu esi... - teica Trusītis. - Bet Sivēns ievēlies papīrgrozā.
Iespējams, “nopietnāka? nebūs tas īstais vārds, kurš te derēs. Iespējams...
- Palīgā! Palīgā!
...pareizāk būtu teikt - “nopietnāka?.
BUMS!!!
- Kas tur notiek?
- Tīģeris viņu glābj, - teica Trusītis.
- Nabaga Sivēns! Pasaki viņam, ka es jau nāku.
Atvainojiet.
KAUT KAS - KO, ATKAL PAR TO, KAS TAS IR?
Un tad kādu dienu pār Mežu atkal parādījās saule, nesdama sev līdzi pirmā pavasara zaļuma smaržu, visi Meža strautiņi laimīgi burbuļoja, atgriezušies savu skaisto krastu izlokos, sīkās peļķes sapņaini atcerējās aizgājušās dienas un lielos darbus, ko bija toreiz darījušas, dzeguze Meža mierā un klusumā piesardzīgi mēģināja balsi un pati klausījās, kā tas Mežam paticis, baloži, slinki dūdodami, pie sevis žēlojās un taisnojās, ka vainīgi citi, bet viņi gan ne, un nav jau arī svarīgi, kas vainīgs... Tāda bija šī diena, kad Kristofers Robins nosvilpa savu īpašo aicinājuma svilpienu Pūcei, un Pūce izlidoja no Septiņjūdžu Meža uzzināt, ko no viņas vēlas.
- Hei! Pūk, Sivēn, ienāciet un iekārtojaties tā ērtāk. Jūs esat tieši laikā.
- Laikā kam? - ar mazu cerību balsī ievaicājās Pūks. - Nelielām...
- Nelielam daoisma apskatam.
- O.
- Tas nav bīstami? - pajautāja Sivēns.
- Nu protams, ka nē. Jūs taču zinat, kas ir daoisms.
- Protams, - bez stingrības balsī noteica Sivēns. - Protams.
- Saprotiet, pirms mēs varam doties kur tālāk, mums jātiek skaidrībā ar daoismu.
- Vai tad mēs to jau neizdarījām? - ierunājās Pūks.
- Tas bija “Pūka Dao?, bet mums jāpasaka ko Izskaidrojošu arī te. Katram gadījumam.
- Kādam gadījumam? - nervozi vaicāja Sivēns.
- Gadījumam, ja... Nu vienkārši katram gadījumam. Domāju, ka Pūks ko šajā sakarā varētu pateikt, taču liekas, viņš jau būs aizmirsis, kas tas ir.
- Protams, ka varu pateikt! - atsaucās Pūks. - Tas... Tas ir tāds, kas... Vai tam līdzīgs? Es ar to domāju...
- Tā jau es domāju.
- Kad iepriekš skaidroji daoismu, - ieminējās Sivēns, - jūs ar Pūku devāties uz Ķīnu. Ja arī šoreiz, tad domāju, ka man vajadzētu sakravāt ceļasomu.
- Nē, mēs negrasamies doties uz Ķīnu. Mēs paliksim tepat...
- Tas gan ir labi, - teica Pūks, aplūkojot plauktus virtuvē.
... jo mēs sāksim daoisma skaidrojumu ar tā Izcelsmi. Un mēs varam palikt kur esam, jo lai kur mēs arī neatrastos - tur arī sākās daoisms, vienalga, vai to zināja ar šo vārdu, vai kādu citu. Viss sākās vēl pirms Lielās Norobežošanās...
Pirms vairākiem gadu tūkstošiem cilvēks dzīvoja harmonijā ar visu apkārtējo pasauli. Ar tā palīdzību, ko mēs šodien dēvējam par Telepātiju, viņš runāja ar zvēriem, zivīm, putniem un ziediem - neko no visa dzīvā viņš neuzskatīja “zemāku? par sevi. Pārējās dzīvās būtnes vienkārši bija savādākas un tikai. No visa varēja ko mācīties. Viņš dzīvoja blakus zemes enģeļiem un dabas gariem, ar kuriem kopā rūpējās par pasauli.
Toreiz gaiss bija daudz mitrāks nekā tagad. Visiem dzīvniekiem pietika ar milzīgo augļu, augu un sakņu klāstu. Pateicoties pārtikas daudzveidībai un pārbagātībai, kā arī tam, ka nebija nedabisku pārslodžu un stresu, cilvēks dzīvoja daudz ilgāk nekā šobrīd.
Taču pamazām - sākumā nemanāmi, taču pēcāk aizvien jūtamāk un jūtamāk - pieauga un izdalījās cilvēka Es. Beigu beigas, pēc tā izraisītās virknes nepatīkamu incidentu, cilvēks norobežojās no pārējās dzīvās dabas. Saites bija pārrautas. Kopš šī brīža, jūtot savu atsvešinātību no pasaules kurā dzimis, būdams izolēts no tās daudzveidības, cilvēks kļuva nelaimīgs... Viņš izmisīgi tiecās pēc zaudētās laimes. Kad atrada ko tādu, kas miglaini atgādināja laimi, viņš centās to iegūt un saglabāt, uzkrāt - ar to pašu ielaižot savā dzīvē zaudējumus, stresu un saspringumu. Taču laimes meklējumi un mēģinājumi atrastās laimes aizvietotājdruskas uzkrāt nesniedza viņam nekādu gandarījumu.
Tā kā tagad viņš vairs nespēja saklausīt citu dzīvo radību valodu, cilvēks gan varēja mēģināt tās izprast, vērojot to rīcību, taču arī to viņš bieži neizprata vispār vai saprata nepareizi. Bet, tā kā viņš vairs nerūpējās par kopīgo pasauli kopā ar zemes enģeļiem un dabas gariem, cenšoties izmantot zemes spēkus tikai sava pašlabuma labā - gaiss kļuva sausāks, izžuva jūras un parādījās tuksneši. Kļuva īsāka arī cilvēka dzīve, parādījās slimības. Samazinoties augu valsts daudzveidībai un pateicoties sava gara izolētībai, cilvēks sāka nogalināt un lietot pārtikā savus draugus dzīvniekus. Savukārt tie, ātri iemācījušies vairīties no tā, kļuva aizvien bailīgāki un vairs neuzticējās cilvēkam. Tā padziļinājās norobežošanās. Pēc daudzām paaudzēm vairs tikai nedaudziem cilvēkiem saglabājās visai miglainas atmiņas par to dzīvi, kāda tā bija agrāk.
Tā cilvēks kļuva aizvien agresīvāks un nežēlīgāks pret apkārtni, bet visa viņa sabiedriskā un gara pasaule sašaurinājās, līdz iegūla tikai cilvēku sugas ietvaros, taču arī pret saviem sugasbrāļiem tas kļuva aizvien nežēlīgāks. Ļaudis sāka nogalināt un paverdzināt cits citu, organizēt armijas un valstis, piespiežot tos, kuri domāja, runāja, saprata un dzīvoja savādāk, pakļauties tam, ko paši uzskatīja par "pareizu".
Cilvēku sugas dzīve kļuva tik nožēlojama, ka pirms kādiem trim, diviem gadu tūkstošiem attīstītākie gari sāka piedzimt zemes virsū cilvēku ķermeņos, lai mācītu cilvēkiem patiesības, kuras tie bija aizmirsuši. Taču šīs patiesības vairs spēja pieņemt un saprast tikai maza ļaužu daļa. Un arī tad ar laiku šī mācība piedzīvoja izmaiņas viņu sekotāju vidū. Tiem, kuri sasniedza augšējos pakāpienus patiesību meklētāju organizāciju hierarhijā, bija nepieciešama vara pār pārējiem. Cilvēks atkal tika izcelts kā kas īpašs citu dzīvības formu vidū. No mācības tika izmests viss, kas norādīja uz to, ka arī pārējām dzīvajām sugām piemīt dvēsele, gudrība un dievišķā dzirksts, un ka debesis ir Vienotas ar Dievišķo, - ka tās var sasniegt jebkurš, kurš atteiksies no sava Es un sekos Dabas Likumiem. Pēc varas alkstošo sekotāji ticēja, ka debesis ir vieta, kur pēc nāves nokļūs tikai cilvēki. Pie tam tikai tie, kas ir šīs organizācijas sastāvā vai tās atbalstītāji. Tomēr, pateicoties zinātkārajiem un gudrajiem, cauri gadsimtiem līdz mums nonākuši nostāsti par Lielo Norobežošanos un Zelta laikmetu.
Diemžēl industriālajā pasaules daļā tos uztver tikai kā emocijās un naivumā balstītus mītus un leģendas. Neraugoties uz to, ka daži cilvēki ir redzējuši zemes enģeļus un dabas garus, ir kontaktējuši ar tiem, un ne viena vien garīguma meklētāju organizācija, ar tiem sadarbojoties un sekojot to padomiem guvusi brīnišķīgus rezultātus, tik un tā šo būtņu esamība tiek noliegta kā “pasakas?. Un, kaut arī norādes par Lielo Norobežošanos ir sastopamas vai visu garīguma meklētāju organizāciju jeb reliģiju Svētajos Rakstos, liekas, ka lielākā daļa šo reliģiju sekotāju šiem nostāstiem pilnībā netic. Tomēr ir vēl kas saglabājies kultūrās, ticējumos un prasmēs no laika pirms Norobežošanās. Ziemeļamerikas kontinentā šis tas līdz mums ir atnācis indiāņu ticējumos. Eiropā pēdas varam saskatīt t.s. akmens apļos, menhīru rindās (kuras ķīnieši sauc par “drakona dzīslām? - āderēs, kurās koncentrējas zemes enerģija). Tibetā seno zināšanu pēdas mazliet saglabājušās tibetiešu budistu sektās, kur daudzi rituāli un prakses nāk no pirmsbudisma laika. Japānā šīs pēdas var sastap dažos sinto rituālos. Ķīnā tās saglabājušās daoismā un, neraugoties uz politiskajiem apstākļiem, ir dzīvas vēl šodien.
Īsāk sakot, daoisms - tas ir dzīves ceļš harmonijā ar Dao, tas ir Dabas Ceļš, kurš izpaužas dabiskās pasaules ritumā. Daoismu var nosaukt gan par fiozofiju, gan par reliģiju, vai nenosaukt nekā, jo savā daudzveidībā un dogmu neesamībā tam nav adekvāta jēdziena Rietumu kultūrā.
Ķīnā daoismu varētu nosaukt par pretmetu konfucianismam, kodificētai un ritualizētai Kun Fu Dzi jeb "skolotāja Kuna", Rietumos pazīstama kā Konfūcija (Confucius), mācībai. Kaut arī konfucianisms nav reliģija Rietumu izpratnē, to, kā uzskata, tomēr var salīdzināt ar puritānisko kristietību - ar tās antropocentrismu, nevērīgo attieksmi pret dabu, ar akcentu uz disciplīnu, hierarhiju un lietišķu attieksmi pret dzīvi. Konfucianisms pamatā interesējas par cilvēku, par tā sociālajām attiecībām, hierarhiju, politisko attiecību noteikumiem. Vislielāko šīs mācības ietekmi mēs redzam valsts pārvaldē, darījumos, attiecībās klanos un ģimenēs, senču godināšanā. Svarīgākie tās principi ir Godbijība, Pieklājība, Cilvēkmīlestība, Uzticamība, Godīgums, Pienākums un Taisnīgums. Konkretizējot, konfucianisma lauciņš ir indivīda vieta, morāle, stāvoklis un attiecības grupā un sabiedrībā. Savukārt daoisms, gluži pretēji, interesējas par cilvēka un dabas attiecībām, un ir atstājis ievērojamu ietekmi zinātnē, mākslā, garīgumā. Daosu vidē dzimusi Ķīnas zinātne, medicīna, ainavu arhitektūra, ainavu glezniecība un lirika. Šīs mācības pamatprincipi sakņojas tādos jēdzienos kā Dabiska Vienkāršība, Nesaspringta Rīcība, Tiešums un Līdzcietība.
Vislielākās atšķirības starp abām mācībām ir emociju sfērā: konfucianisms savā attieksmē pret pasauli ir askētisks, autoritārs, patriarhāls, pedantisks, bieži vien pat sīkumains; savukārt daoisms ir laimīgs, maigs, atklāts un nesatricināms, līdzīgi daosu iemīļotajam simbolam - plūstošam ūdenim.
Tradicionāli par daoisma pamatlcējiem uzskata trīs gudros: Lao Dzi (dzimis 604.g.p.m.e.), svarīgākā daosu sacerējuma "Daodedzin" ("Sacerējums par Dao un De") autors; Džuan Dzi (ap 372-289.g.p.m.e.), virknes sacerējumu autors, dibinājis rakstnieku un filozofu skolu t.s. Karojošo valstu laikā (475.-221.g.p.m.e.); kā arī pusleģendārais Dzeltenais imperators - Huandi - valdījis laikā no 2100. līdz 2700. gadiem, un kuram piedēvē dažādas meditācijas, alķīmijas un medicīnas metodikas. Visticamāk, ka šie trīs bija ne tik daudz daoisma izveidotāji, kā drīzāk sistematizētāji un apkopotāji, jo, kā jau teicām, pasaules skatījums, ko šobrīd apzīmē ar jēdzienu daoisms, radies sen pirms bija dzimis kāds no viņiem, laikā, ko Džuan Dzi nosaucis par Visaptverošās Tikumības Laikmetu:
"Visaptverošās Tikumības Laikmetā cilvēki dzīvoja kopā ar dzīvniekiem un putniem kā vienas lielas ģimenes locekļi. Nebija dalījuma "augstākajā" un "zemākajā", lai atšķirtu vienu cilvēku vai būtni no citas. Visiem piemita to Pašcieņa un tie dzīvoja nevainojamā nesamaitātībā. Visaptverošās Tikumības Laikmetā gudrību vai talantu neuzskatīja ne par ko īpašu. Gudrie bija tikai kā virsotnes zari cilvēces kokā, mazliet tuvāk esoši saulei. Ļaužu uzvedība bija pareiza, iztiekot bez Godbijības un Pieklājības zināšanas. Viņi mīlēja un cienīja viens otru, neko nezinot par Cilvēkmīlestību. Bija uzticami un godīgi, necenšoties būt Uzticīgi. Viņi turēja savu vārdu, nedomājot par Krietnumu, palīdzēja viens otram, nerūpējoties par Pienākumu. Neuztraucās par Taisnīgumu, jo vienkārši nebija netaisnības. Dzīvojot harmonijā ar sevi, viens ar otru un ar pasauli, to darbība neatstāja nekādas pēdas, tāpēc mums nav nekādu materiālu liecību par viņu dzīvi."
Kopš Lielās Norobežošanās laika daosi cenšas sasniegt Vispārējās Tikumības stāvokli, atsakoties no visa, kas traucē gūt harmoniju ar Dao. Līdz ar to, pieminot Tikumību, mēs varam pievērsties šīs grāmatas nosaukuma izskaidrošanai.
- Es visu laiku gaidīju, kad tu tam pievērsīsies! - ieteicās Sivēns.
- Nu tagad es pievēršos. Taču katrā gadījumā...
Vispirms vajadzētu paskaidrot, ka ķīniešu hieroglifu "De" izrunā kā "deh". Ja vēlamies būt precīzāki, galā var mazliet pievienot “r? - dehr. Ja vēlamies būt vēl precīzāki, to jāizrunā kā ko vidēju starp “dehr? un “duhr?. Bet...
- Ja vēlaties būt vēl precīzāki par šo precizitāti, - atskanēja I-ā balss, - iesaku apmeklēt ķīniešu valodas fonētikas kursus.
- O! I-ā! Es nemaz nezināju, ka tu arī esi te. Nez kāpēc likās, ka tu esi kur savā purvā.
- Ja jau te cenšamies būt Ļoti Precīzi, - teica I-ā, - tad aizrādīšu, ka tas nav nekāds purvs, bet gan Drūmais Kakts, jeb staignājs - STAIGNĀJS. Jā, es biju tur. Taču man nācās kārtējo reizi rīkoties aplam, atnākot šurp. Tagad, noklausījies šo visu, esmu sadrūvējies un grasos doties mājās.
- Labi. Neaizkavēsim tevi.
- Nu ja. Lūk arī visi paskaidrojumi, - īgni noņurdēja I-ā, dodoties uz durvju pusi.
- I-ā vienmēr ir tāds, vai ne? - teica Sivēns.
- Ne vienmēr, - es atsaucos. - Dažkārt viņš ir vēl neciešamāks.
Kā jau minēju, De izrunā kā deh. Klasiskajā ķīniešu rakstībā to raksta divos veidos. Pirmajā hieroglifam tiek "pielipināta" atslēga "sirds", kas ļauj to lasīt kā "tikumība". Otrajā variantā tam pievieno atslēgu "kreisā kāja" (ar nozīmi ieejošais-izejošais), un tad to var lasīt kā "aktīva pareiza rīcība", ko varam lasīt uz karoga Sivēna rokās.
Tas nav nekāds universāls un visus sajūsminošs īpaši tikumīgs uzvedības veids, nemainīgs neatkarīgi no personas, kura to izmanto. Drīzāk otrādi: De ir īpašība, sava veida garīgs spēks vai potence, kas katrā indivīdā izpaužas neatkārtojami. Kas tāds, kas izriet no katra Iekšējās Dabas. Kaut kas tāds, ko pats indivīds var arī nemaz neapzināties, kā tas notiek ar Sivēnu lielākajā daļā stāstos par Pūku aprakstītajos gadījumos.
Šajā grāmatā ķēros pie Tikumības pārveides par Aktīvu Tikumību, t.i. Tikumību Darbībā. Un esmu pārliecināts, ka tieši Sivēns starp visiem Pūka draugiem ir tieši tas dzīvnieciņš, kurā šis process izpaužas visuzskatāmāk.
ĻOTI MAZS DZĪVNIECIŅŠ
Sivēnam bija ļoti liela māja skābarža dobuma pašā vidū, skābardis savukārt bija meža vidū, un Sivēns dzīvoja mājas vidū. Turpat pie mājas bija pārlauzts dēlis ar uzrakstu AIZLIEGTS V. Kad Kristofers Robins apjautājās ko tas nozīmē, Sivēns atbildēja, ka tas esot viņa vectētiņa vārds un sens ģimenes īpašums. Kristofers Robins teica, ka neviens nevar saukties par Aizliegts V, bet Sivēns sacīja, ka var gan, jo tā saucies viņa vectēvs, un ka tas ir saīsinājums no Aizliegts Villija, kas atkal ir saīsinājums no Aizliegts Vijama. Un ka vectētiņam bijuši divi vārdi ja viņš netīšām vienu pazaudētu - Aiziegts, par godu krusttēvam, un Viljams, par godu Aizliegtam.
Tā mēs grāmatas "Vinnijs Pūks un viņa draugi" trešajā nodaļā iepazināmies ar Sivēnu. Sivēnu, kurš alkst pēc Drošības (tāpēc arī dzīvo visai sarežģīti: meža vidū, skābarža vidū, mājas vidū), kurš alkst būt Kaut Kas (un tāpēc izgudro sev vectētiņu ar dīvainu vārdu Aizliegts Viljams), kurš ir ar rozā auštelēm un spiedzīgu balstiņu; iepazināmies ar Sivēnu, Ļoti Mazu Dzīvnieciņu.
Atšķirībā no Pūka, kurš vienkārši Ēd un Darbojas, Sivēns Mokās un Cieš. Piemēram, kad Sivēns un Pūks bija iekrituši Grantsbedrē...
- Pūk, - Sivēns satraukti iečukstējās, pievirzīdamies lācim tuvāk, - vai tu nedomā, ka mēs esam Lamatās?
Pūks ne brīdi nebija tā domājis, tomēr pamāja ar galvu, jo pēkšņi atcerējās, ka viņi abi ar Sivēnu bija rakuši Viltīgās Pūka Lamatas Milzu Lempjiem, un tūlīt aptvēra, kas noticis. Viņi ar Sivēnu bija iekrituši Viltīgajās Milzu Lempju Lamatās Pūkiem! Tas nu bija skaidrs!
- Kas būs, ja Milzu Lempis atnāks? - drebēdams jautāja Sivēns, kad Pūks bija apstiprinājis viņa bažas.
- Var būt, ka viņš tevi nemaz nepamanīs, - drošināja Pūks, - jo tu esi Ļoti Mazs Sivēntiņš!
- Bet tevi, Pūk, viņš pamanīs!
- Viņš pamanīs mani, un es pamanīšu viņu, - brīdi padomājis, sacīja Pūks. - Mēs jau ilgu laiku pamanīsim viens otru, un tad viņš teiks: ho-ho!
Sivēns nodrebēja, iedomādamies šo drausmīgo ho-ho!, un ausis viņam sāka raustīties no bailēm.
- Un k-ko t-teiksi tu?
Pūks mēģināja izdomāt, ko lai viņš saka, bet, jo vairā domāja, jo skaidrāk redzēja, ka nav iespējama nekāda prātīga atbilde uz ho-ho!, ko Milzu Lempis teiks tādā balsī, kādā Milzu Lempji mēdz to sacīt.
- Es neteikšu neko, - Pūks beidzot nolēma. - Es tikai dungošu. Un tad viņš vairs Nezinās, ko iesākt. Jo redzi, ja tu esi divas reizes tik briesmīgā balsī sacījis ho-ho!, bet otrs dungo, tad, gribēdams sacīt trešo reizi, tu pēkšņi jūti, ka tu... vārdu sakot, tu jūti.
(Ar to Pūks vēlējās pateikt, ka tad jebkāds ho-ho! zaudējis jēgu. Vismaz man liekas, ka viņš tieši to vēlējās pateikt.)
- Bet viņš var pateikt kaut ko citu, - iebilda Sivēns.
- Jo sliktāk viņam pašam! Viņš sacīs: “Kas tad tas?? Un tad es sacīšu... Nē, tu tikai paklausies, Sivēn, cik spoža ideja man nupat iešāvās prātā! Es tad viņam sacīšu: “Tās ir Lamatas, ko es izraku Milzu Lempjiem, un es te sēžu un gaidu, kad Milzu Lempis iekritīs.? Un atkal dungošu savu dziesmiņu tālāk. Tad viņš vairs Nezinās, ko darīt.
- Pūk! - iekviecās Sivēns, un tagad bija viņa reize pateicīgā sajūsmā skatīties uz draugu. - Tu esi mūs glābis!
- Vai tad jau? - Pūks šaubījās, jo nebija par to īsti drošs.
Bet Sivēns bija par to drošs. Viņš jau iztēlojās, kā Pūks runās ar Milzu Lempi, bet tad pēkšņi viņš diezgan bēdīgi nodomāja, ka daudz jaukāk būtu, ja šī lieliskā saruna ar Milzu Lempi būtu Sivēnam, nevis Pūkam, jo, lai kā viņš Pūku mīlēja, viņš, protams, bija gudrāks par lāci, kam tikai zāģu skaidas galvā. O, tā būtu pavisam cita saruna, ja Pūka vietā būtu Sivēns! Un ar kādu labpatiku viņš pēc tam pa vakariem varētu atcerēties ievērojamo dienu, kad viņš atbildējis Milzu Lempim tik varonīgi, it kā nekāda Milzu Lempja tur nebūtu bijis. Tas likās bezgala viegli. Viņš jau iepriekš zināja, ko sacīs...
Kamēr Sivēns prātoja par dialogu ar Milzu Lempi un iztēlē to izvērsa aizvien plašāku, nejauši pie Grantsbedres pienāca Kristofers Robins un paraudzījās lejā, kur ar mugurām pret viņu laimīgi snauduļoja Pūks un Sivēns. Diemžēl sākot ar šo brīdi jauki izdomātais dialogs pieņēma pavisam negaidītu Pavērsienu:
- Ho-ho! - Kristofers Robins skaļi un negaidīti uzsauca.
Sivēns no Bailēm un Pārsteiguma palēcās sešas pēdas gaisā, bet Pūks pat nepamodās.
“Tas ir Milzu Lempis!? Sivēns satrūcies nodomāja. “Sākam!? Viņš atkrekstējās un padungoja pie sevis, lai neviens vārds neaizķertos kaklā, un tad ar visjaukāko nepiespiestību iedziedājās: - Tra-la-lā, tra-la-lā, - it kā tieši to un ne citu būtu taisījies darīt. Atpakaļ viņš neskatījās, jo, ja tu sāc skatīties apkārt un ieraugi Ļoti Plēsīgu Milzu Lempi, kas glūn lejā uz tevi, tu vari aizmirst visu, ko esi gribējis teikt.
- Rum-tum-tidlī-rum-tum, - Kristofers Robins atsaucās Pūka balsī, jo tas taču bija Pūks,kas reiz sacerēja šo dziesmiņu...
“Viņš runā nepareizi,? Sivēns uztraukti domāja. “Viņam vajadzēja vēlreiz teikt: Ho-ho! Varbūt lai es to pasaku viņa vietā?? Un Sivēns, cik plēsīgi vien iespējams, nobrēca: - Ho-ho!
- Kā tu te gadījies? - Kristofers Robins jautāja savā parastajā balsī.
“Tas ir Drausmīgi?, domāja Sivēns. “Vispirms viņš runā Pūka balsī, tad viņš runā Kristofera Robina balsī, un viņš to dara lai es nezinātu ko darīt.? Un, kad Sivēns vairs Galīgi Nezināja, ko darīt, viņš steidzīgi iekviecās:
- Tās ir Lamatas Pūkiem, un es gaidu ho-ho! lai viņi krīt iekšā ar labu, citādi es atkal teikšu: ho-ho!
- Ko? - nesaprata Kristofers Robins.
- Tās ir lamatas ho-hohiem, - Sivēnam no bailēm aizkrita balss. - Es tās izraku un gaidu, lai ho-ho! nāk-nāk.
Izklausās ne visai pārliecinoši...
- O, sveiks, Sivēn! Kas tas par muskuļu kalnu, ar kuru kopā tu esi pēdējā laikā manīts?
- Tas ir mans Miesassargs, - kautri nolaižot acis teica Sivēns.
- Miesassargs?! Kāpēc tev miesassargs? Vai tev bieži draud Briesmas?
- Nu aptuveni tā, - jau stingrākā balsī attrauca Sivēns. - Ar viņu kopā es jūtos lielākā Drošībā.
- Aizrādīšu, ka viņš gan visai līdzīgs laupītājam. Ceru, ka uzrādīja tev solīdas rekomendācijas?
- Rekomendācijas?
- Nu ja. No iepriekšējām darba vietām. Varbūt tajās rekomendācijās ir arī kas mazliet kompromitējošs - aresti, sodāmība, nu kaut kas tam līdzīgs?
- Es... man tā neliekas, - teica Sivēns.
- Labi. Ceru, ka viss būs kārtībā, ja jau tu patiešām uzskati, ka nepieciešama apsardze. Starp citu, kā ar ģimenes sudrablietām?
- S-s-sudrablietām?!
- Nu tu taču zini - sudraba naži, dakšiņas, karotītes, trauki. To vairs nav tajā atvilknē, kurā tās parasti atradās. Tāpēc es uzjautāju, nu katram gadījumam.
- Nē! - iekviecās Sivēns. - Viņš nevarēja... es gribēju teikt, tās nevarēja! Tām tur vienkārši nebija piemērotākā vieta vai kas tam līdzīgs. Jā, tieši tā! Tām jābūt. Tās... Es... Atvaino, man steidzami jādodas prom. Uz redzēšanos.
Njā, dīvainības...
Šeit jāpiezīmē, ka daoisms vienmēr ar dziļākajām simpātijām raudzījies uz Ļoti Maziem Dzīvnieciņiem.
Lieta tāda, ka bez dzīvniekiem kā tādiem, - kuros konfucianisti saskatīja vienīgi bezdvēseliskus radījumus, domātus ēšanai, upurēšanai vai saimniecības darbiem, - Paši Mazākie Dzīvnieciņi Ķīnas sabiedrībā tradicionāli bija sievietes, bērni un nabagi. Nabagi, kuriem nebija mantas un kuri nemaksāja nodokļus, atradās kofucianisma sociālās sistēmas pašā apakšā. To it kā nebija vispār. Arī sievietes loma sabiedrībā, pat mantiski turīgās ģimenēs - tajās pat it sevišķi - nebija nekāda saldā, jo konfucianistu ģimenes modelī sievietes loma un tiesības bija pilnībā pakārtotas un pakļautas ģimenes kā tādas un ģimenes galvas interesēm un vajadzībām. Savukārt bērni tika uztverti tikai kā dzimtas turpinātāji - bērnībā tiem bez ierunām jāievēro disciplīnu un jāpakļaujas vecāku pavēlēm, jaunībā jāpiekrīt vecāku diktātam izgītības, karjeras un dzīvesbiedra izvēlē, brieduma gados jāuztur sirmos un vairs darba nespējīgos vecākus. Nekādu pašu ideālu, ideju, sapņu. Nepaklausība vecākiem bija kriminālnoziegums.
Bet daoisti uzskatīja, ka cieņu jānopelna. Bet, ja Lielais Tēvs uzvedas nelietīgi, tad ģimenei ir visas tiesības uz dumpi. Tas attiecas arī uz imperatoru un tā "ģimeni", t.i. valsti: ja imperators izrādās glups tirāns, padotajiem tiesības viņu gāzt no troņa.Konfucianiskie augstākie valsts ierēdņi dzīvoja pastāvīgās bailēs, jo slepeno daosu un budistu sektu locekļi vienmēr bija gatavi pie mazākās netaisnības sacelties un mēģināt gāzt Drakona Troni, kā tas ne vienu reizi vien notika.
Daosu simpātijas vienmēr bijušas Apspiesto pusē - sabiedrības atstumto un pariju pusē, arī to, kuru dzīvi bija izputinājusi tirgotāju un ierēdņu alkatība, un kuri bija kļuvuši par Zaļo Mežu Brāļiem (laupītājiem un malumedniekiem) vai Ezeru un Upju Viesiem (klaidoņiem). Daosu un budistu mūku cīņas mākslas tika radītas, lai dotu iespēju neviena neaizsargātajiem sevi aizstāvēt. Tās drīzāk būtu jādēvē par ne-cīņas mākslām, jo tās bija domātas tikai lai aizstāvētos, gan no bruņotiem laupītājiem, gan veibiniem (policistiem) un karavīriem, kad tie pacēla savus zobenus pret vājajiem un neaizsargātajiem. Bet, ja budistu cīņas mākslās varam vērot tendenci uz "stingrām" pašaizsardzības formām (no kurām vēlāk attīstījās spēku un sitienu akcentējošās karate-do un taekvon-do), daosi deva priekšroku "maigai" rīcībai, piemēram, plūstošajām un neuzbrūkošajām taidzicjuaņ vai pakuančo (līdzīgas savā izpausmē aikido).
Izsmejot un kritizējot to, ko viņi uzskatīja par varas un spēka ļaunprātīgu izmantošanu, daosu domātāji un rakstnieki izmantoja vārdus tieši tāpat kā cīņu mākslu meistari savu ķermeni - padarot pretinieku cīņas nespējīgu ar no uzbrukuma līnijas aizejošām kustībām un tā nobremzēšanu, viegli laiku pa laikam uzsitot pa nervu mezgliem. Apvienojot reālo ar fantāziju, viņi kritizēja šīs pasaules vareno nekrietnumu, izsmēja liekulīgos, uzpūtīgos, pašpārliecinātos un nežēlīgos. Un, kaut arī konfucianisti ne reizi vien mēģināja darīt galu šīm literārajām aktivitātēm, tiem nekas neizdevās, jo tautai daosu domas patika un tās lasīja par spīti aizliegumiem.
Ņemot to vērā, pat Lielie un Varenie konfucianisti acīmredzot saglabāja cieņas paliekas pret dzīvo dabu un tāpēc laiku pa laikam dēvēja "zemākos" Zemdebessvalsts pavalstniekus par "cūkām" vai "suņiem", nav brīnums, ka daosu autori mums atstājusi milzumu jauku un pamācošu stāstu, kuros dzīvnieki, peles, čūska, putni un citi zvēri uzskatāmi demonstrē tādu rīcību, kādu savā dzīvē īsteno arī Krietnie Cilvēki. Šajās fabulās dzīvnieku drosme, patiesums, uzticība un godīgums tika pretstatīti cilvēku liekulībai, nekonsekvencei un egoismam. Piemēram, lūk kā rakstīja Džuan Dzi:
Kāds priesteris, tērpies ceremoniju drēbēs, iegāja kūtī un izbrīnīts uzrunāja upurēšanai izvēlēto cūku:
- Kāpēc tu tā baidies no nāves? Trīs mēnešus es tevi izmeklēti barošu, septiņas dienas pats ievērošu visus aizliegumus un vēl trīs dienas gavēšu, bet pēc tam, uzklājis baltu galdautu, guldīšu tevi uz griezumiem rotātā altāra upurēšanai.
Kāds, kurš juta līdzi cūkai, teica:
- Labāk tomēr pārtikt no sakņu atgriezumiem, toties palikt aizgaldā.
Kāds, kurš apbrīnoja priesteri, teica:
- Lieliski būt priesterim, valkāt augstu cepuri, pārvietoties greznos ratos, bet kad nomirst, tikt apglabātam plašā kapā rituālajos ratos ar baldahīnu.
Tas, kurš apbrīnoja priestera greznību, izvēlējās to, no kā cūka labprāt būtu atteikusies. Ar ko gan viņš labāks par cūku?
Ne tikai konfucianistu liekulīgā morāle bija daosu izsmiekla objekts. Tie izsmēja Uzpūsto Ego jeb Es visos sabiedrības slāņos. Lūk vēl viens piemērs, šoreiz no Ciņ dinastijas laika (221-206) rakstnieka Pu Sunliņa atstātā mantojuma:
Labi ģērbts zemnieks tirgus laukumā tirgoja bumbierus no sava vezuma. Bumbieri bija lieli, saldi un sulīgi, ļaudis to labprāt pirka un drīz vien viņš tiem pacēla cenu. Te pie ratiem piestāja klejojošs daoss, daudzkārt lāpītā halātā un mazu kapli pār plecu, un palūdza uzdāvināt vienu bumbieri. Ipašnieks tam uzbrēca, lai taisoties ka tiek, taču daoss pat nedomāja doties tālāk. Zemnieks niknojās aizvien vairāk un vairāk, ka pie viņa ratiem stāv tāds skrandainis un traucē tirgoties. Pietvīcis no dusmām jau sarkans, viņš drīz jau lamājās pilnā balsī, pavēlot daosam aizvākties.
- Tavā vezumā ir simtiem bumbieru, - mierīgi ieminējās daoss. - Bet es lūdzu tikai vienu vienīgu. Kāpēc tā uztraukties?
Troksnis un vārdu pārmaiņa piesaistīja ļaužu uzmanību un tie sāka vākties ap bumbieru vezumu. Kāds no dīkdieņu pūļa deva padomu mest skrandainim ar kādu sapuvušu bumbieri, taču zemnieks vēl nevarēja saņemties tā rīkoties. Beidzot kāds, redzot, ka patiesi var sākties kādas nekārtības, nopirka vienu bumbieri un atdeva to daosam. Pateicis sirsnīgu paldies, daoss vērsās pie pūļa:
- Mēs, Dao sekotāji, jūtam nepatiku pret sīkumainu skopumu. Ļaujiet man ar jums dalīties, labie ļaudis.
Taču neviens nevēlējās pieņemt no daosa pat mazāko bumbiera šķēlīti. Skatītāji pieprasīja, lai viņš pats to apēd.
- Viss, ko man vajadzēja, bija viena vienīga sēkliņa ko iestādīt, - paskaidroja daoss, - bet pēc tam es varēšu jūs uzcienāt.
Viņš apēda visu bumbieri, atstājot vienu sēkliņu, tad izraka ar kapli bedrīti, iemeta sēkliņu tajā un aizraka bedrīti ciet, palūdzot apkārtējiem mazliet silta ūdens. Kāds to atnesa no tuvākās bodītes. Ļaudis klusējot vēroja, kā daoss aplej ar ūdeni zemē iesēto sēkliņu.
Piepeši no zemes parādījās zaļš dzinums, kurš visu acu priekšā ātri vien izauga par lielu bumbieri, izplešot zarus un pārklājoties ar zaļām lapām. Vēl daži mirkļi, koks uzziedēja un nu jau tā zari ielīka zem lielu un sulīgu augļu smaguma.
Daoss izdalīja sajūsminātajiem skatītājiem lieliskos bumbierus. Visi sajūsmā tos ēda, izbaudot augļu sulīgo saldumu, un visai drīz kokā vairs nebija neviena bumbiera. Tad viņš ar kapli nocirta koku pie pašas saknes un, velkot to aiz sevis, nesatricināmā mierā aizgāja prom.
Kopā ar pārējiem muti pavēris notiekošo bija vērojis un brīnumbumbierus garšojis arī skopais bumbieru pārdevējs. Bet kad viņš tagad paskatījās uz savu vezumu, ieraudzīja, ka tas ir tukšs! Kad izgaisa daosu burvestības paliekas viņš beidzot saprata kas noticis. Ieraudzīja arī to, ka nocirsta un pazudusi viena vezuma ilkss, tieši tikpat resna kā daosa “bumbieres? stumbrs. Pēc laba brīža viņš to atrada pāris šķērsielas tālāk, atslietu pret nama sienu. Savukārt klejojošo daosu neviens vairs netika redzējis. Savukārt ļaudis vēl ilgi smējās līdz asarām, stāstot viens otram, kā daoss izjokojis skopo zemnieku.
Kāds ienāca? Ā...
- Tad tu esi jaunais Sivēna miesassargs? Nu, nu.
- Tev, vecīt, kaut kas nepatīk?
- Nē, ko tu! Man viss patiik!
- OKi. Es tavā vietā daudz nemēkšķētu.
- Nu bet protams! Tu tak tāpat visu zini labāk. Piemēram, cik viegli izraut kādam no kāju apakšas grīdceliņu tā, lai viņš nokrīt. Nu tādu grīdceliņu, uz kura tu šobrīd stāvi.
- Ko tu ar to gribēji pateikt?
- Neko! Neko. Jūties kā mājās.
- Nav problēmu.
Lai saprastu, kāpēc daosi tik lielu uzmanību pievērsa Vājajiem un Pazemotajiem, nepieciešams saprast, kā daosi attiecās pret spēku un varu, sākot no Visuma Spēkiem un beidzot ar katru cilvēku un būtni atsevišķi. Kā daudzos jautājumos, arī te daoisms sevī iemieso pretstatu konfucianismam.
Konfucianistu Debesu Spēka koncepcija, lai cik arī izplūdusi un nekonkrēta tā nebūtu, ietver sevī zināmu līdzību Tuvo austrumu Bībeles Dieva izpratnei. To sauc par T?ien - Debesis, Augstā Debess, Augstākais Valdnieks. T?ien tika uztverts kā vīrišķais pirmssākums, savā izpausmē visai bargs un nežēlīgs. Tā labvēlību vajadzēja izpelnīties ar upurēšanu un sarežģītiem rituāliem. Tas leģitimizēja varu kā tādu, arī Zemdebess valsts imperatora, Debesu Dēla varu. No tā T?ien dāvātā vara sniedzās pa varas sociālo piramīdu uz leju: no augstākiem ierēdņiem uz zemākstāvošiem, no valdošiem klaniem uz vasaļiem, līdz pat vienkāršo ļaužu ģimenēm. T?ien izpausme saistījās ar ko ļoti spilgtu un spožu (no tā nāk tradīcija imperatora ģimenei un galma valdošo klanu locekļiem nēsāt ļoti spilgtas un košas drānas). Savukārt veiksmi finansēs un turību uztvēra kā T?ien labvēlības izpausmi (no tā nāk konfucianisma tradīcija uztvert materiālo bagātību kā pozitīvu īpašību, līdzvērtīgu iekšējai pilnveidei un garīgajai attīstībai).
Vārdu sakot, T?ien ir kaut kas visai biedējošs - no tā drīzāk jābaidās, nekā to jāmīl (kas izpaužas arī gan konfucianisma akcentā uz precīzi definētu un neapstrīdamu hierarhiju, kā arī pat tik vienkāršā lietā kā vārda "līdzjūtība" neesamība konfucianistu leksikā). Ikdienā tas izpaudās kaut vai, piemēram, attieksmē pret prasītājiem, lieciniekiem un apsūdzētajiem tiesā, kur nevienam nebija tiesību uz konsultanta jurisprudences jautājumos pakalpojumiem. Visiem vajadzēja stāvēt uz ceļiem (dažkārt sakaltiem ķēdēs) tiesneša priekšā, kurš, kā imperatora varas pārstāvis, varēja pierādījumus un atzīšanos panākt ar spīdzināšanu. Bet, tā kā Ķīnas impērijas likumdošana neļāva cilvēku sodīt, ja viņš pats neatzinās noziegumā, spīdzināšana izmeklēšanas laikā bija ikdienišķa prakse. (Taisnīguma labad jāsaka, ka tiesu objektivitātes ziņā viduslaiku Ķīna ne par matu nebija sliktāka par, teiksim, to pašu viduslaiku Eiropu. Pie tam jāatzīst, ka Ķīnā vismaz bija izstrādāti kriminālkodekss un civilkodekss, atšķirībā no barbariskās Eiropas, kur katrs barons sprieda tiesu, vadoties pēc garastāvokļa, nevis likuma, kura daudzviet nemaz nebija. - A.B.) Tas viss gadsimtu gaitā noveda pie tā, ka lielais vairums ķīniešu centās pēc iespējas izvirīties no saskares un sadarbības ar varas iestādēm.
Savukārt daosi uztvēra Debesu Spēku kā sievišķā un vīrišķā harmonisku apvienojumu, ko grafiski lieliski ilustrē Galējās Robežas, Tai Dzi, simbols - aplis, kurā kopīgā kustībā nesaplūstot, taču arī neatdaloties apvienoti divi pilieni, gaišs un tumšs, vīrišķais un sievišķais, divas līdzvērtīgas puses, aspekti. Taču Debesu Spēka izpausmi apkārtējā pasaulē, ko Lao Dzi dēvēja par Visu Radību Māti, vienmēr uztvēra kā sievišķo pirmssākumu. Maiga, gluži kā plūstošs ūdens, pieticīga un dāsna, kā auglīga ieleja, kura pabaros visus, kas tajā meklēs patvērumu, mazliet noslēpumaina, izsmalcināta, gluži kā kalnu ainava, kas paveras, uz brīdi pašķiroties miglai. Tā netiecas pēc īpašas vietas un nedod varu pār apkārtni. To nevar ietekmēt ar upuru vai rituālu palīdzību. Kā Lao Dzi teicis:
Kas Dao pasaulei ir, var apjaust, to salīdzinot
Ar kalnu un ieleju strautiem, kas upes un jūru pilda.
Izvairoties no augstprātības un egoisma, tas atklāj savu dabu neatkarīgi no ranga, zinātniskiem grādiem vai mantas, jo te svarīgākās ir cilvēciskās īpašības. Savukārt tās nav atkarīgas no statusa un vietas sociālajā hierarhijā - paaugstinājums amatā cilvēku nepadara automātiski krietnāku, bet krietns viņš var būt arī tad, ja nepievērš amatiem un pagodinājumiem nekādu uzmanību.
Tas mums liek atgriezties pie Sivēna.
Katram skaidrs, ka būt Ļoti Mazam Dzīvnieciņam ne vienmēr ir jauki. Kaut vai tāpēc, ka tie, kuri augumā lielāki, apzināti vai neapzināti izmantos šo savu priekšrocību. Piemēra pēc atcerēsimies kaut vai Trusīša lielo Plānu Kā Nolaupīt Mazulīti Rū.
Faktiski jau tikko kā ķenguriene Kenga un mazulītis Rū parādījās Septiņjūdžu Mežā, Trusītis nolēma, ka viņiem jādodas prom. Mēs īsti nezinām, kāpēc - vienkārši tādi laikam tie Trusīši laiku pa laikam ir. Tā vai savādāk, tak Trusītis iesaistīja (viņš to nosauca par "priekšrocību izmantošanu") savā Plānā arī Sivēnu un Pūku. Plāns bija visai vienkāršs: Pūks novērsīs Kengas uzmanību ar savu dzeju (kas spējīga novērst Jebkura uzmanību, un...
- Pūk, tevi te neviens nav saucis.
- Ja? - izbrīnījās Pūks. - Bet man likās, ka skaidri dzirdēju - kāds mani sauc.
Kamēr Kengas uzmanība būs novērsta, viņas kabatā ielēks Sivēns, kurš ir Ļoti Mazs Dzīvnieciņš, bet Trusītis ar nolaupīto Rū aizmuks. Vēlāk, kad Kenga atklās, ka Rū pazudis... Tad Trusītis, Pūks un Sivēns - visi reizē, iedomājieties tikai! - skaļi teiks AHA! Kā Trusītis paskaidroja, AHA! nozīmēs: "Mēs varam tev pateikt, kur ir Mazulītis Rū, ja tu apsolies iet projām no mūsu Meža un nekad vairs nenākt atpakaļ!" Kenga visu sapratīšot, tikko kā Trusītis, Pūks un Sivēns - visi reizē, iedomājieties tikai! - skaļi teiks AHA! Diemžēl Plāns izgāzās - kā tas parasti notika ar Trusīša Gudrajiem Plāniem - jo pirmkārt, Kengas vispār domā un reaģē pilnīgi savādāk, nekā Trusīši, otrkārt, skaļa, korī teikta AHA! nebija. Plāna pirmā daļa noritēja visai gludi. Viņi sastapa Kengu un Rū Meža smiltiņās. Pūks novērsa Kengas uzmanību, Sivēns ielēca viņas kabatā, bet Trusītis nozaga Rū. Kenga, neko nenojaušot, aizlēca mājup (bums, bums) ar Sivēnu kabatā (Ooooo! Ūūūū! Ooooūū!). Pūks atpalika, vingrinoties piepeši iepatikušajos ķengurlēcienos. Krenķi sākās, kad Kenga atgriezās mājās:
- Un tagad, Rū, manu dārgumiņ, - viņa teica, izņemdama Sivēnu no savas kabatas, - laiks gulēt dienasvidu.
- AHA! - teica Sivēns, cik zīmīgi vien spēdams pēc tik Šausminoša Ceļojuma. Bet tas nebija nekāds labais AHA!, un Kenga, liekas, nesaprata, ko tas nozīmē.
- Vispirms nomazgāsimies, - Kenga mundrā balsī sacīja.
- AHA! - Sivēns atkārtoja, bažīgi meklēdams ar acīm pārējos. Bet pārējo nebija...
- Es neesmu gluži pārliecināta, - Kenga teica domīgā balsī, - ka šovakar derētu silta vanna. Man liekas, auksta būtu labāka. Kā tev tas patiktu, Rū, manu dārgumiņ?
Sivēns, kas palaikam necieta mazgāšanos, sašutumā nodrebinājās un paziņoja tik varonīgi, cik vien spēja:
- Kenga, es redzu, ka nu mums laiks runāt skaidru valodu!
- Mazais jokupēteris Rū! - teica Kenga, liedama vanniņā aukstu ūdeni.
- Es neesmu Rū! - Sivēns iebrēcās. - Es esmu Sivēns!
- Jā, dārgumiņ, jā! - Kenga mierinādama sacīja. - Sivēna balss tev arī labi padodas. Kas par gudru bērnu! - viņa turpināja, paņemdama no skapja lielu, dzeltenu ziepju gabalu...
Nepaspējis vēl īsti atjēgties, Sivēns jau bija vannā, un Kenga no visa spēka berza viņu ar lielu saziepētu lupatu.
- Vī-ī! - kvieca Sivēns. - Laid mani vaļā! Es esmu Sivēns!
- Dārgumiņ, netaisi muti vaļā, tu sarīsies ziepes, - sacīja Kenga. - Nu redzi! Vai es tev neteicu?
- Tu... tu... tu... izdarīji to tīšām, - sprauslāja Sivēns, tikko atkal bija spējīgs runāt... un pavisam nejauši ziepjainā lupata atkal nokļuva viņam mutē.
- Pareizi, dārgumiņ, nesaki neko, - teica Kenga, un jau pēc brīža Sivēns bija izcelts no vannas un sausi noberzts ar dvieli.
- Tagad, - sacīja Kenga, - iedzer zāles un ej gultā.
- K-k-k-kādas zāles? - stostījās Sivēns.
- Lai tu izaugtu liels un stiprs, dārgumiņ. Tu taču negribēsi izaugt tik sīciņš un vārgs kā Sivēns, vai ne? Dzer nu!
Šajā brīdī pie durvīm kāds pieklauvēja.
- Iekšā! - sacīja Kenga, un ienāca Kristofers Robins.
- Kristofer Robin! Kristofer Robin! - vaimanāja Sivēns. - Pasaki Kengai, kas es esmu! Viņa domā un domā, ka esmu Rū! Es taču neesmu Rū, vai ne?!
Kristofers Robins apskatīja viņu ļoti uzmanīgi un pašūpoja galvu.
- Tu nevari būt Rū, - viņš teica, - jo nupat es redzēju Rū Trusīša mājā, viņš tur spēlējās.
- Lai nu viens padomā! - iesaucās Kenga. - Šitā pārskatīties!
- Nu redzi! - sacīja Sivēns. - Vai es tev neteicu? Es esmu Sivēns.
Kristofers Robins atkal pašūpoja galvu.
- Sivēns tu neesi, - viņš sacīja. - Sivēnu es labi pazīstu. Sivēns ir pavisam citā krāsā.
Sivēns taisījās paskaidrot - tas ir tāpēc, ka viņš nupat bijis vannā, bet tad iedomājās, ka labāk to nesacīs vis, un jau atvēra muti, lai sacītu kaut ko citu, kad Kenga iegrūda viņam mutē zāļu karoti, paplikšķināja pa muguru un teica, ka šīs zāles negaršo nemaz tik slikti, ja pie tām pierod.
Njā. Kā gan tik kādreiz nenotiek...
- Eu! Kas tas par troksni?!
- Ā, tas esi tu, Sivēna miesassargs. Aizmirsu, ka tu te grozies. Izklausās pēc sirēnas. Palūkošu... Patiesi, atbraukusi policija.
- K-kas?
- Dīvaini. Apstājās tieši pie mūsu nama.
- Nost no loga!
- Jā jā, protams! Es taču neko tādu... Kur tu paliki?
Atvainojiet, jāiet atvērt durvis.
Varētu likties, ka Sivēns - mazs dzīvnieciņš, kuru plosa nerimstošas fantāzijas un bailītes, kurš nemitīgi sapņo būt Kaut Kas, - ir tāds, no kura nu nekādi nesagaidīsi Rīcību. Taču tieši no Sivēniem rodas varoņi. Ārēji nemaz neesot līdzīgs nevienam Bezbailīgajam Atbrīvotājam, Varonīgajam Kareivim vai Dižajam Pirmatklājējam, patiesībā Sivēns ir tieši tāds, ja ieskatīsimies viņā vērīgāk. Kā redzam vēsturē, tā biji līdz šim un, esu pārliecināts, būs arī turpmāk.
Daudzējādā ziņā Sivēns nebūt nav tas kolorītākais personāžs Vinnija Pūka draugu vidū. Taču viņš ir vienīgais, kurš pamazām mainās, nobriest, pilnveidojas. Un beigu beigās viņš veic Rīcību, kurā nekaunās no sava Mazuma, bet gluži otrādi - izmanto to, lai glābtu pārējos. Viņš rīkojas, atsakoties no sava Lielā Es, iekšēji paliekot Ļoti Mazs Dzīvnieciņš. Taču ne tas Ļoti Mazais Dzīvnieciņš, ar kuru mēs iepazināmies pašā sākumā.
Bet pagaidām viņš nemitīgi šaubās un sapņo. Taču viņā jau r tas, kas ļaus pārciest Lielo Vētru, kura izmainīs viņa dzīvi uz visiem laikiem.
- Pūk, ko tu par to visu teiksi?
- Es labāk nodziedāšu.
- Lieliski! Mēs visi zinām, kuru te Dziesmas atrod visātrāk.
- Khe, khe, ... - Pūks iekrekšķējās, gatavojoties uzsākt:
Tas nu ir viņš, šis mazais, kautrais dzīvnieciņš.
Kurš vēlas būt nu Drosmīgs, Liels,
Nevis kaut kāds nu maziņš Nieks.
Tas mūsu jaukais Sivēntiņš!
Kurš satraucas un pārdzīvo, jo nesanāk nu neparko
To Lielo Dzīves iespēju sagaidot.
Tak laiks vien rit un pulkstenis sit,
Un iespējas kur garām rit.
Bet tu vēl gaidi, paiet gadi.
Mazais Dzīvnieciņš, kurš nav kļuvis par sevi.
Tu - putniņš, kura spārni vienmēr
Ne debesīs, bet aiz muguras sakļauti.
Tas “Es?, par kuru mīli sapņot
Nemaz nav tavs un tev par to nekļūt.
Neviens tavā vietā neizdarīs to
Kas noslēpies kur dziļi tevī.
Tu vari ceļu uz Patiesību rādīt
Ja būsi tas, Kas Esi, bet nezini.
Tavs takts, pieklājība, smalkjūtība,
Nu kā tu kaunies mūždieniņ.
Bet ja to visu sakāpināsi,
Tad slēptās durvis atrast spēsi.
Kuras ved turp, kur pirms tevis,
Pirms Trusīša un pat pirms manis neviens nav bijis.
Tu lepnumu sajutīsi, kad darboties sāksi,
Nevis to, par kuru jākaunās
Bet to, kas palīdzēs tev apjēgt
Mazā rumpīša Lielo Garu.
Ak esi jel vienmēr Sivēns, Sivēntiņ!
Es, protams, varētu draudzēties ar Jēriņu,
Vai ar Kazlēniņu, Teliņu vai Kumeliņu...
Bet arī tu esi sasodīti labs.
- Paldies, Pūk. Tu pārspēji pats sevi (domas, nevis dzejas ziņā).
- Jā, - atsaucās Pūks, - sanāca pat labāk, nekā cerēju...
Un lūk, attīstot un līdz maksimumam noslīpējot Jūtīgumu, ir kas tāds, kam neviens Sivēns nedrīkst nepievērst uzmanību. Par vienu šādu piemēru parunāsim nākamajā nodaļā.
I-Ā SINDROMS
- Kas par lietu, Sivēn? - es uzjautāju.
- Es nupat gāju pār pļaviņu, nu to, kur tās smukās puķītes,- viņš atbildēja, - un dziedāju dziesmiņu. Bet tad parādījās I-ā.
- Nu un?
- Viņš man teica: "Uzmanies, mazais Sivēntiņ - ja nu kāds sajauks tevi ar rozā kaķpēdiņu un ieliks vāzē uz kamīna. Ko tad iesāksi?", un aizgāja.
- Ak, nepievērs taču viņam uzmanību. Viņam vienkārši patīk, ja kāds jūtas mazāks, nožēlojamāks un vājāks par pašu. Acīmredzot tad sajūtas lielāks, gudrāks, solīdāks un tā tālāk.
- Nu man nav iebildumu, ja viņš pats jūtas nožēlojams, taču kāpēc viņš vēlas, lai arī citi tā justos?
Gandrīz katrā no mums ir kaut kas, kas liek sajusties Nožēlojamiem. Tas rada mūsu iztēlē problēmas, kuru nemaz nav. Tas ne tikai liek izdomāt un sajust neesošas problēmas, bet arī esošās liek uztvert nepamatoti asi, pazemina pašcieņu un neļauj cienīt citus. Neļauj izjust lepnumu par labi padarītu darbu, par krietnumu un kārtīgumu. Pārvērš sarunas Strīdos, domu apmaiņu pārvērš Sava Viedokļa Uzspiešanā, gaidas - Bailēs, iespējas - Briesmās un Nepārvaramos Šķēršļos, izaugsmi - Klupšanas Akmenī. Tas izpaužas īgnā garastāvoklī un nemitīgi īgnā sejas izteiksmē, paātrina novecošanas procesu. Ar savu negatīvo enerģiju tas piesārņo mūsu apziņu un izplatās apkārt kā infekcijas slimība, saindējot arī apkārtējos.
Pēc žurnāla "Saturday Review" slēgšanas tā ilggadējais redaktors Normens Kazins (Norman Cousins) savā atvadu rakstā šādi aprakstīja I-ā sindroma izpausmes: "Visi Saturday Review panākumi balstījās cieņā pret to, cik nozīmīgas intelektuālajā dzīvē ir idejas un radoša pieeja. Tās kļūst jo īpaši nozīmīgas uz tā visaptverošā lētās haltūras fona, kas pārņēmusi pēdējos gadu desmitos mūsu kultūru. Rodas iespaids, ka notiek skarba sacensība, it īpaši izklaidē un izdevējdarbībā, meklējot aizvien zemākus un vulgārākus gaumes pakāpienus..."
Ir interesanta doma, ka brīvība tā vai citādi ir sinonīma zemas kvalitātes žargonam. Pirms simts gadiem radoši cilvēki un intelektuāļi lepojās un viens ar otru sacentās spēja ģenerēt idejas, kuras spēj vērst par labu sociālo netaisnību un savā domas skaidrībā kliedē gara trulumu. Šobrīd daudziem radošajiem liekas, ka viņi ir ārkārtīgi radoši un paceļas pāri sabiedrībai, ja pielieto pietiekami bieži četru burtu vārdus (acīmredzot te domāts anglju valodas vārdi “fuck?, “shit? u.c. - A.B.). Valodas kultūras primitivizācija ne tikai atspoguļo attālināšanos no ētikas un morāles savstarpējās attiecībās, no kultūras un civilizētības, bet arī provocē un veicina šo procesu. Mazākās domstarpības kļūst par iemeslu agresijai. Masu mediji jau vairākas rietumnieku paaudzes pieradinājuši pie tā, ka normāla reakcija, sastopot pretēju viedokli, ir uzbrukums. Pasakās vienmēr uzvar labais - no šejienes izriet primitīva asociācija: kurš uzvar, tas arī ir labais.
I-ā sindroms samanāms praktiski visās sadzīves jomās, piemēram kaut vai "jau vecu piedzimušo" jauniešu slānī, kuru uniseksīgās dzīves vadlīnija ir "Tas Neizdosies, tātad Kāpēc Pūlēties? Dzīve Sūkā." Vai arī citā, arī visai šodien visai izplatītajā "konclāģera" subkultūrai piederošā ļaužu slānī, kuri visos iespējamos veidos, ar valodu, izturēšanos un apģērbu pauž, ka ir Agresīvi, Tumši un Nikni ļaudis: "Varēja redzēt, ka Lobelija dzīvo lai tiktu nogalināta, vai pati nogalinātu, tērpusies dumpinieciski melnā, taču fascinējošā ādā. O, šis stils, tēls, izaicinājums, rēcošais harlejs! Paklau, Lobelij, novāc nazi! Ei, nāciet palīgā, - atņemiet viņai nazi, kamēr kas nav noticis!"
Mūsu I-ā vismaz piemīt zināma sarkastiska humora deva, tāda skumīga uguņošana. Mūsdienu i-ā, liekas, to zaudējuši. Vienīgais, kas viņos dzīvs, tās ir bailes. Viņi baidās no sirsnīgām emocijām sevī, baidās būt līdzjūtīgi pret ko citu, izņemot savu Es. "Tas ir muļķīgi", - viņi saka, un šausmīgi baidās izskatīties muļķīgi. (Viņi drīzāk ir ar mieru izskatīties Baiļu No Pilnvērtīgas Dzīves Paralizēti, nekā Muļķīgi.) Un, par lielu nelaimi apkārtējiem, ir vēl kaut kas, no kā šie i-ā nebaidās: viņi nebaidās īdēt un žēloties. Viņi ar mazohistisku baudu nes savus uzpirksteņus ar valgmi pie Dzīves Avota, bet pēc tam īd, purpina un žēlojas, ka pārāk maz saņēmušī pretī.
- Sveiks, I-ā! - sacīja Kristofers Robins, atvērdams durvis un iznākdams ārā. - Kā tev iet?
- Snieg un snieg, - I-ā drūmi atsaucās.
- Snieg gan.
- Un nejauki auksts.
- Patiešām?
- Jā, - teica I-ā. - Kaut gan toties, - viņš piebilda jau mazliet priecīgāk, - pēdējā laikā nav bijusi neviena zemestrīce.
Paši i-ā apgalvo, ka esot reālisti. Bet reāls ir tas, kas Notiek. Un jo vairāk kāds ģenerē negatīvo, jo vairāk tas nāk pār viņu pašu. I-ā redz tikai to, ko vēlas redzēt... Piemēram, nekad iepriekš cilvēces vēsturē cilvēkam nav bijušas iespējas tik ļoti plaši ietekmēt un mainīt savu apkārtni. Bet I-ā sindroms liek ārkārtīgi daudziem ļaudīm justies Bezspēcīgiem. Un viņi ļaujas šim sindromam.
- Es arī nezinu, Kristofer Robin, tikai, ja snieg, salst un puteņo, par lāstekām un citām nepatikšanām nemaz nerunājot, tad manā kaktā ap trijiem no rīta nav tik Karsts, kā daži varbūt iedomājas.
Dzīve bez grūtībām būtu kā upe bez krācēm un līkločiem, garlaicīga un sastingusi kā betona grīda. Bez problēmām nebūtu nekādas iekšējās izaugsmes, kopīgas virzības, cilvēces progresa. Taču problēmu pamatnozīme ir tajā, kā kurš no mums uz tām reaģē. I-ā nerisina problēmas, viņi tās apiet.
- Un tad es nodomāju: citiem būs žēl, ja es nosalšu. Lai arī nevienam no viņiem nav Smadzeņu galvā, labi ja kāda zāģu skaida, un tā pati aiz pārskatīšanās tur nokļuvusi, un Domāt viņi nav spējīgi, tad tomēr, ja snigs un puteņos vēl sešas nedēļas, kāds no viņiem var netīšām ieminēties, ka ēzelītim I-ā gan laikam nav sevišķi Karsti viņa kaktā, īpaši ap trijiem no rīta. Bet tad būtu jau par Vēlu. Un tad viņiem būtu žēl.
Citiem vārdiem sakot, i-ā ir vienkāršī īdētāji. Viņi vairāk tic negatīvajam, nekā pozitīvajam, un tā pārņemti ar Nelaimēm, Problēmām un Nepārvaramiem Šķēršļiem, ka visu Labo dzīvē palaiž garām nepamanītu. Vai viņi ir spējīgi saprast, kas ir Dzīve? Ja pasauli vadītu kāds, kurš līdzīgs mūsu I-ā, tā būtu gājusi bojā jau pirms pāris miljardiem gadu, ja vispār būtu radusies. Viss šai pasaulē, sākot no migrējošiem kolibri un beidzot ar rotējošām planētām, darbojas pēc principa, ka To Var Paveikt. Kā Viljams Bleiks teicis: "Ja mēness un saule sāktu apšaubīt / Mums tos nekad neieraudzīt".
Tāpēc neviena sabiedrība, ja vien tā nevēlas iet bojā, nepielaidīs I-ā pie vārda, jo I-ā apšauba un netic tieši tam, kas nepieciešams izdzīvošanai un izaugsmei. Kā Lao Dzi rakstīja:
Ja augstāko spēju cilvēks uzzina par Dao,
Viņš cenšas dzīvot saskaņā ar to.
Ja vidēju spēju cilvēks uzzina par Dao,
Viņš reizēmm seko tam, bet dažkārt neseko.
Ja neapdāvināts cilvēks uzzina par Dao,
Viņš tikai gardi pasmejas par to.
Bet, ja tad viņa smiekli neskan skaļi,
Par īsto Dao viņš nav vēl dzirdējis.
Atvainojiet, es te uz mirklīti... Pastnieks atnesis vēstuli.
- Tā laikam Pūkam. No pielūdzējiem... - noteica Sivēns.
- Man? - Pūks iejautājās, piepeši pamostoties.
- Laikam gan nē... Es skaļi lasīšu:
"A.god. k-gs.
Atļaušos atgādināt, ka savā visai seklajā un didaktiskajā grāmatelē "Pūka Dao" Jūs praktiski neaplūkojat no pozitīvo īpašību viedokļa gamdrīz vai pozitīvāko no A. Milna stāstiņu personāžiem. Es, protams, domāju nevienu citu kā apburošo I-ā. Nu nekādi nesaprotu, kā var palaist garām neievērotu smalkjūtīgo, pieklājīgo un saprātīgo I-ā?! Viņa prāta asums un smalkais humors var kalpot mums visiem kā gaismas avots visaptverošajā ikdienas krēslā."
- Krēslā? - ievaicājās Pūks, palūkojoties logā. - Kurā?
- Tas tāds tēlains izteiciens, Pūk.
- Ā. Viens no tiem...
- Viņš laikam šo rakstīja pustumsā, - teica Sivēns, uzmanīgi pētot vēstuli.
- Tu domā rokrakstu? Jā, varētu vēlēties salasāmāk. Taču turpināsim... "Tieši tā ? laikā, kad valda visaptveroša garlaicība un vispārējs gara trulums, zināšanas, ka kaut kur eksistē tik Lieliska un Pieticīga radība kā I-ā, vieš kaut nelielu cerību staru. Jūsu draugs Tāds Un Tāds.
P.S.
Lūdzu neatkārtojat šo kļūdu arī tupmāk."
Nu lūk, esam saņēmuši ziņu no... kāda, kurš rakstījis šo vēstuli. Pie tam man ir sajūta, ka tā nebūs pēdējā.
Palūkosimies uz dažiem I-ā, kuri ir mūsu tuvumā. Bet sāksim ar to, ko nodēvēsim par Depresīvajiem Masu Informācijas Līdzekļiem. Kā "Voldenā" rakstīja Toro:
"Esmu pārliecināts, ka ne reizi neesmu lasījis avīžu ziņās ko ievērības cienīgu. Ja esam izlasījuši par kādu aplaupītu, noslepkavotu vai kādā nelaimes gadījumā bojā gājušu cilvēku, par ugunsgrēku kādā namā, par nogrimušu kuģi vai uzsprāgušu tvaikoni, par uz Rietumu dzelzceļa notriektu govi vai nošautu traku suni, jeb par zienāžu baru ziemas vidū ? mums vairs nav nekādas nepieciešamības lasīt par vēl kādu šādu gadījumu. Pietiek ar vienu reizi."
Šodien, pateicoties DMIL (Depresīvajiem Masu Informācijas Līdzekļiem), mēs burtiski esam noslīcināti ziņās par problēmām un nelaimēm, saistībā ar kurām mēs praktiski neko nevaram līdzēt, ne ko mainīt, ne ko palīdzēt. Neraugoties uz kņadu, kas sacelti ap šiem notikumiem, tikai ļoti retais no tiem kaut kā ietekmē mūsu dzīvi. Savukārt, kad notiek kas tāds, kas patiesi var ietekmēt mūsu dzīvi - piemēram, tuvējās AES ietekme uz mūsu veselību, - masu mediju sniegtā informācija izrādās visai skopa. Dīvaini. Tikai ļoti reti tajos sastopamies ar ziņām par problēmām, kuru risināšanā mēs varam kā palīdzēt, un praktiski nekad nevēsta, KĀ mēs varētu palīdzēt šīs problēmas atrisināšanā.
Depresīvie Masu Informācijas Līdzekļi ņirgājas par visu un katru, dēvējot to par Objektivitāti. Daudzi to darbinieki izturas vienkārši kā dīkdienīgi lūriķi ar reportieru bloknotiem un fotokamerām. Iespaids, ka tiem vairāk rūp varoņu iznīcināšana, nekā ļaundaru atmaskošana, kaut arī starp viņiem sastopami nesavtīgi ļaudis, kuri patiesi izmeklē un ceļ gaismā negācijas. Un ja arī masu mediji ko dara zināmu sabiedrībai, tie dara visu, lai nākamajā dienā ļaudis to aizmirstu.
Mums saka: varoņiem ir arī savi netikumi. Varoņi, līdzīgi Tīģerim, var uzrāpties augšā, taču nespēj nolaisties - tiem aste traucē. Tāds un tāds, baigu beigās, ir tikai cilvēks (it kā tas būtu kāds netikums). Tāds un tāds ir iznirelis. Un, neraugoties uz to, mūsu informācijas devēji konsekventi nepievērš uzmanību Pašiem Lielākajiem Iznireļiem Pašos Augstākajos Amatos, kaut arī no tiem bieži nāk lielākais ļaunums. Savukārt Pēdējo Mēnešu Cilvēki, apmētāti nu jau ar dubļiem, pazūd aizmirstībā. Jauns Mēneša Cilvēku komplekts parādās šodienas TV ziņās un jaunākajos žurnālu numuros, līdzīgi kā jauns mērķu komplekts šautuvē. Arī tos sašaus un izmetīs mēslainē. Kā Bleiks rakstīja: "Patiesība, teikta ar nodomu sliktu, / Indīgāka par ļaunāko izdomu būs".
Varoņi tieši tāpēc top par varoņiem, ka, neraugoties uz saviem cilvēciskajiem trūkumiem, bet dažkārt pat pateicoties tiem, viņi īsteno varonīgu rīcību. Tie var būt paraugs citiem tieši šajā savā veikumā. Taču DMIL pievērš uzmanību nevis viņu padarītajam, bet gan cītīgi meklē to vājās vietas, ko sliktu viņu biogrāfijā, lai ar sensācijas palīdzību taptu popuārāki un bagātāki. Kurš pēc tā visa riskēs izcelties pūļa vidū, ziedoties, lai veiktu ko Lielu, ja zinās, ka DMIL tikai gaida mirkli, kad varēs viņu pazemot miljonu auditorijas priekšā?
Ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka ievērojamu cilvēku pastāvīga apmētāšana ar dubļiem ietekmē arī pašu ziņu auditoriju. Toro:
"Ja man lemts tapt par ūdens straumi, es labāk vēlētos būt kalnu strauts, Parnasa avots, nevis pilsētas kaalizācijas straume. Ir iedvesma - ieklausīties spējīgas dzirdes uztverts Augstākās Tiesas mājiens. Bet ir arī pliekanas krogus un policijas “atklāsmes?. Mūsu prāti un dzirde spējīgi uztvert gan to, gan to... Mums jāizturas pret savu dzirdi, tas ir, pašiem pret sevi, kā pret mazu, nesamaitātu bērnu, kura aizbildņi un audzinātāji esam, uzmanīgi izvēloties, ko viņam rādīt un stāstīt. Nelasiet "Times", lasiet Mūžību."
Ā, lūk kur arī viņš.
- Vai kāds zina pēdējos jaunumus? - drūmi jautāja I-ā, ienākot istabā.
- Kas tad nu atkal? - es prasīju.
- Kataklizma. Visnotalj šausmīga un traģiska kataklizma.
- Hm. Es biju domājis, ka tā jau notikusi. Vakar. Vai aizvakar.
- Par to rakstīts visās avīzēs, - turpināja I-ā, nepievēršot maniem vārdiem ne mazāko uzmanību.
- Cikos planēta tad šodien ies bojā? - es jautāju, palūkojoties uz pulksteni pie sienas.
- Ļoti smieklīgi, - īgni noteica I-ā. - Savā ziņā pat patētiski.
- Un cikos saule apstāsies?
- Ha, ha. Un šie vulgārie jociņi ir viss, kas par to sakāms? Saule apstāšoties... Un nevainojiet mani, ja kas tāds notiks.
- Labi jau labi. Taču vainotu, ja kas tāds nenotiktu.
Visa šī pļāpāšana par masu medijiem, baumām un visu ko tam līdzīgu, liek mums pievērsties klasiskajiem I-ā-īgņām, garastāvokļa gandētājiem, kurus zinām kā Kritiķus. Zināt taču, kādi viņi ir, vienalga, vai tie būtu profesionāli Reputācijas Nomelnotāji, vai viekārši kāds Vecs Purpinātājs kaimiņos. Ja jūs mēģināt dziedāt, viņi norāda uz visām jūsu kļūdām (pat ja paši dziedāt nemāk), ja jūs mēģinat dejot, viņi norāda uz jūsu talanta trūkumu šajā jomā (pat ja paši nevienu dejas soli nemāk, un ritma izjūta tiem sveša). Ja jūs mēģināt uzvest izrādi, tad viņi skaidri redz, ka jūs esat totāli izgāzies (kaut arī paši nekā nejēdz no režijas un nekad dzīvē neko līdzīgu nav darījuši). Neatkarīgi no tā, ko jūs darītu, viņi lieliski redz jūsu neprofesionalitāti, talanta trūkumu un pieļautās kļūdas. Protams, tā kā viņi pašī neko nedara, arī kritizēt viņi spēj visai virspusēji, taču tik un tā, gānot Talanta Veikumu un slavējot Saprotamo Viduvējību, viņiem dažkārt ir visai liela ietekme. Tieši viņiem ir jāsaka paldies par daudz ko neglābjami zaudētu kultūrā un zinātnē.
Džuan Dzi ironizēja par Kritiķu aprobežotību savā fabulā par viszinošo irbi:
Ir kāds liels putns, ko visi sauc par Pen. Tā mugura ir tik plata kā kalnu grēdas kore, bet spārni plati kā mākoņu sega. Tas paceļas gaisā kā viesulis, līdz izlido caur augsto miglu un neizpleš spārnus bezgalīgajā zilgmē.
Tas viegli slīd debesīs uz jūras pusi, bet irbe, sēžot purvā, nolūkojas tai pakaļ uz saka: "Ko tas putns par sevi iedomājies, tik augstu lidojot? Es palecos, nolidoju pāris či, tad nolaižos un spurdzu šurpu turpu krūmājā. Lūk tā ir lidošanas prasme! Bet kuru gan vēlas šis milzenis apmānīt, dzīvojoties pa gaisiem?"
...Vidusmēra prātiem nav dots saprast, kas ir Liels, tāpat kā dažu gadu dzīves pieredze nevar līdzināties ilga mūža uzkrātajai. Puķe viendienīte nespēj saprast, kas būs pēc mēneša; cikāde, kura dzīvo tikai vienu vasaru, nejauš, kāda varētu būt dzīve pēc vairākiem gadiem.
Bet te būs mūsu pašu anekdote par Kritiķiem, ko kāds man pirms kāda laika izstāstīja, pats kaut kur dzirdējis:
"Reiz, tuvojoties negaisam, kādā sētā naktsmājas lūdz Hinduists, Rabīns un Kritiķis. Saimnieks tos viesmīlīgi uzņēma, gan norādot, ka istabā vieta ir tikai diviem ciemiņiem, bet vienam nāksies nakšņot kūtī siena pantā.
- Es jau varētu kūtī nakšņot, - teica Hinduists, - taču tur atrodas govs. Un es nedrīkstu zaimot, traucējot svēto dzīvnieku ar savu nepiedienīgo krākšanu.
- Es arī varētu kūtī nakšņot, - teica Rabīns, - taču tur aizgaldā ir cūka. Tas ir nešķīsts dzīvnieks, un es nedrīkstu aptraipīt savu nemirstīgo dvēseli, atrodoties vienā telpā ar to sātanisko lopu.
- Ak, man nav nekādu aizspriedumu, - teica Kritiķis, - es parnakšņošu sienā. Un, paņēmis segu, devās turp.
Pēc maza brīsniņa atskanēja izmisīga klauvēšana pie nama durvīm. Tur stāvēja izmisušas cūka un govs, prasoties ielaist šīs pārnakšņot..."
Dažbrīd Kritiķi var būt visai Neciešami. Neviens nevar ko veikt vai pateikt ko nozīmīgu, neriskējot tikt apvainots. Sākot ko Darīt, jums jābūt gataviem, ka tiksiet pakļauti ostrakismam. Taču tam, ko i-ā nolēmuši ostrakismam, ir savas priekšrocības. Vismaz jums nebūs...
- O...strauss... kam? - ievaicājās Pūks. - Kas ar tiem strausiem?
- Pūk, ostrakismam nav nekāda sakara ar strausiem vai austerēm.
- Tas ir kaut kas liels? -pa vidu iespraucs Sivēns. - Kas līdzīgs tam lielajam putnam?
- O, tie ir Ļoti Lieli putni, - dziļdomīgi teica Pūce.
- Ak jūs...
Protams, Struthio camelus dzimtas putni ir visai lieli - pieauguši tie ir apmēram 2,5 m augsti, bet garumā, raugot no knābja gala līdz astei, sasniedz ne mazāk kā 2 m un sver ap 75 kg. Kā varam iedomāties, ja tos nokaitina, viņi var būt visai bīstami un...
Atvainojiet, iešu palūkot uzziņu literatūrā.
Mazulīša Rū mūžā tās bija pirmās viesības, un viņš ļoti uztraucās. Tikko visi bija apsēdušies, Rū uzsāka saviesīgu sarunu.
- Sveiks, Pūk! - viņš iespiedzās.
- Sveiks, Rū! - atsaucās Pūks.
Rū bija tik ļoti sajūsmināts, ka viņam vajadzēja labu brīdi lēkāt pa savu sēdekli augšā lejā, kamēr viņš varēja runāt tālāk.
- Sveiks, Sivēn! - viņš spiedza.
Sivēns, būdams pārāk aizņemts, lai atbildētu, tikai pamāja viņam ar priekškāju.
- Sveiks, I-ā! - sauca Rū.
I-ā drūmi palocīja galvu:
- Drīz būs lietus, jūs redzēsiet. Tas vēl neko nenozīmē, ka pašlaik nelīst.
Tagad aplūkosim I-ā-Pedagogu, kura didaktikas metodika izpaužas tieksmē minimāli īsā laika sprīdī bērnam iedvest maksimāli daudz Negatīvu Aizspriedumu. Iespējams, ka paši šie i-ā ir pakļuvuši zem Liktens Papēža smaguma, un tagad dalās savā Pieredzē par Vilšanos dzīvē ar mazākiem par sevi. Iespējams, ka viņi patiesi no sirds uzskata savu metodi Sagatavošanai Dzīvei par pašu labāko (kaut arī retais no viņu audzēkņiem prot kaut cik pareizi izveidot saliktu paplašinātu teikumu, ievērojot pieturzīmes). To mēs nezinām. Taču zinām ko citu: viņu pieeja izglītībai ik uz soļa ir pretrunā Dabas likumiem.
Mentāli, emocionāli un fiziski cilvēks ir piemērots ilgai bērnībai, īsai jaunībai, pēc kuras seko pieauguša cilvēka dzīve, piepildīta ar patstāvību un viengabalainību. Taču visapkārt mēs redzam īsu bērnību, maksimāli ieilgušu jaunību, no kuras neizaug viengabalainība.
Tā vietā, lai bērnā attīstītu īpašības, kuras tam palīdzētu pārvarēt radušās problēmas (bet tādas mūsu dzīvē rodas ik uz soļa), i-ā izglītības sistēma (krietni piepalīdzot vecākiem un izklaides industrijai) piebāž mazuli ar gūzmu viņa vecumā lieku informāciju, radot problēmsituācijas, ar kurām bērns nespēj tikt galā. Viņš tiek iedzīts strupceļā.
Uz pēdējās desmitgadēs vērojamo absolventu izglītības līmeņa samazināšanos izglītības sistēma reaģē tikai ar jaunu tehnoloģiju ieviešanu. "IT tehnoloģijas iemācīs jūs...", utt., kaut arī situācija top aizvien ļaunāka. Papildus tam, lai Samazinātu Izdevumus, I-ā liek atsacīties no tām zināšanām, kuras tiem šķiet Liekas, - no Zīmēšanas un Estētikas, Mūzikas, Drāmas, Radošas Rakstīšanas, utt., lai gan tieši šīs jomas palīdz bērnam attīstīt sevī novērošanas spējas, prasmi spriest un sarunāties, izteikt savas domas, veicina to ētisko attīstību un patstāvību.
I-ā Izglītības Sistēma raugās uz bērnību kā uz lieku laika izšķiešanu, kā uz greznību, kuru sabiedrība nevar atļauties. Uz bērnības izgaišanu raugās kā uz veicināmu procesu: jādod skolniekiem maksimāli daudz informāciju vēl minimālākā laika sprīdī. Jāsāk bērnus sūtīt skolā pēc iespējas ātrāk; maksimāli viņus jānoslogo ar mājas uzdevumiem; jāatņem tiem brīvo laiku, jāliedz rotaļas un rotaļlietas, jāliedz radoši izpētīt pasauli, jāatņem spēku un enerģiju; bet pēc tam jāpieslēdz mašīnām. Tas viņus mudinās. Tas patiesi Mudina un piespiež Darboties.
Pirm vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu ko līdzīgu aprakstīja Džuan Dzi:
Senatnē Šaņ imperators veicināja sacensību cilvēku prātos. Bērni dzima noteiktajā laikā pēc ieņemšanas, taču jau piecus mēnešus pēc piedzimšanas viņus sāka mācīt runāt. Drīz viņi jau spēja saukt apkārtējos vārdā un titulā. Tad ļaudis sāka mirt, būdami vēl pavisam jauni...
Šajā valdīšana kārtība pastāvēja tikai vārdos. Patiesībā valdīja haoss. Šī valdīšana darbojās pret saules un mēness gaismu, darīja ļaunu kalniem un upēm un sagandēja četru sezonu augļus.
Jo vairāk i-ā nodarbojas ar bērnu audzināšanu un izglītošanu, jo vairāk problēmu šie bērni rada. Bet, jo vairāk problēmu viņi rada, jo aktīvāk i-ā uzspiež Apmācību pēc iespējas agrākā vecumā. Uz i-ā radītajām problēmām i-ā-Pedagogi atbild ar Skrūvju Pievilkšanu. Apmācāmie bērni atbild ar Norautām Skrūvju Vītnēm.
Šajā jaukajā rītā Sivēns, kurš nezin kāpēc bija pamodies ātrāk nekā pierasts, izgāja ārā, lai saplūktu pļaviņā vijolīšu pušķīti istabas izrotāšanai. Tās burvīgi izskatījās puķu podiņā uz galda, uzreiz darot istabu mājīgu un omulīgu. Tā Sivēns stāvēja un priecājās, līdz, piepeši aizdomājies, satraucās. Viņš atcerējās I-ā māju Drūmajā Kaktā, kurā nekad nebija redzējis ziedus, un, jo vairāk par to aizdomājās, jo vairāk izdomāja, ka laikam grūti būt tādam, kuram nekad un neviens nav dāvinājis vijolīšu pušķīti. Pavisam sadomājies un satraucies, Sivēns metās teciņus ārā pa durvīm, purpinot - I-ā... vijolītes... -, lai neaizmirstu, jo rīts patiesi bija burvīgs. Saplūcis vēl jaukāku pušķi, nekā iepriekšējais, viņš raitā riksītī līksmi devās uz Drūmo Kaktu, pa ceļam priecājoties par saulaino Mežu, vijolīšu smaržu, jūtoties sasodīti Laimīgs.
- Sveiks, I-ā! - Sivēns uzsauca, mazliet saminstinājies, jo ieraudzīja, ka I-ā ar kaut ko ir aizņemts.
- Rīt. - Neatskatoties teica I-ā. - Vai parīt.
Visi, kuriem piemīt I-ā raksturs, rīkojas pretēji Dabas Likumiem, bet pēc tam žēlojas, ka nav sanācis gaidītais. Ar visu savu būtību viņi ir pret daosu pārliecību, ka pasaulē sievišķajai un vīrišķajai enerģijai ir jābūt līdzsvarā un, ka tur kur dominē viena, otru ir jāatbalsta.
Šādi ir arī tie ļaudis, kurus varam dēvēt par i-ā-amazonēm. Savas nostājas emocionālajā spriedzē tās radniecīgas puritāņiem ? tām skarbajām dvēselēm, kuras līdz ar mākslu, mūziku, dejām un dziesmu, dabas skaistumu, būtībā visu jauko, arī sievišķīgumu uzskatīja par ko Apkaunojošu un Nosodāmu. Šīs i-ā-amazones gan sevi dēvē par feministēm, tak liekas, ka šis apzīmējums viņām nudien neder, jo viņas taču Noliedz Sievišķību. Tās vietā viņas pieņem vīrišķību kā uzvedības paraugu. Dīvaini. Ļoti dīvaini.
Līdzīgi dažiem skriešanas cienītājiem, kuri tā pieķērušies saviem autombiļiem, ka pat rīta skrējiena maršrutu izvēlas tur, kur ir asfalts, garām traucas transporta plūsma, un viņi baudā var ieelpot tās izplūdes gāzes, arī i-ā-amazones tik ļoti saista viss vīrišķais, ka viņas ne tikai savā apģērbā cenšas līdzināties vīriešiem, bet arī uzvedas pārspīlēti vīrišķīgi, runā un domā tikai par Panākumiem, Varu, Spēku, pie tam agresīvos, vīrišķīgos terminos. Apprecoties, viņas atsakās pieņemt vīra uzvārdu, jo pa vīriešu līniju pārmantotais dzimtas uzvārds, līdz ar to simbolizē vīriešu øšovinismuø, toties patur savu meitas uzvārdu, kas mantots no viņu tēviem pa vīriešu līniju. Un jo tālāk, jo trakāk.
Nu jau tiek karots augstākajā politiskajā līmenī, ka valodā jāmaina vārdus, kuriem galotne ir nevis øaø, bet øsø. Pie tam dažās valstīs, piemēram, ASV Oregonas pavalstī tiek pat likumi jau piemēroti šai prasībai, jo angļu valodai nav laimējies ar to, ka ømanø ir gan øcilvēksø, gan øvīrietisø. Kā diskriminējoši tiek slēgti vīriešu klubi, bet to vietā tiek dibināti sieviešu klubi, kuros vīriešiem ieeja liegta. Vīriešu seksismu, jeb dzimumdiskrimināciju, aizstāj sieviešu seksisms.
Laikā, kad aizvien vairāk vīriešu cenšas atgriesties pie industriālizācijas likvidētā džentlmeniskuma, atbrīvojoties no nekulturālā ømačoø uzvedības stereotipiem, apkārt klejo i-ā-amazones, uzbrūkot, aizskarot un apvainojot apkārtējos, kuri neuzvedas tā, kā viņas vēlētos, meklējot draudus, kur to varbūt nemaz nav, un visās savās neizdarībās vainojot vīriešu dzimumu, t.i. rīkojas kā īsti mačo brunčos. Apgalvojot, ka vēlas sastapt smalkjūtīgus un romantiskus vīriešus, viņas sabradā tos, ja satiek. Īsāk sakot, Mūsdienīgā Sieviete it visā vēlas līdzināties Viduslaiku Vīrietim. Kurš uzņemsies to nosaukt par Sievišķā Atbrīvošanos?
Cīnīties pret hipermaskulinizāciju ar hiperfeminizāciju ir līdzīgi kā ugunsgrēku dzēst ar benzīna šalti ? ar agresivitāti smalkjūtīgumu nepamodinās, radīsies tikai pretagresivitāte.
Kas tā ir par pasauli, kurā mūs grūž i-ā-amazones? No kurienes lai tajā rastos cieņa pret sievišķo un sievieti? Kā viegli pamanīt, šodien sievietes Izmanto daudz vairāk, nekā jebkad agrāk. Nekad vēl literatūrā, kinofilmās, TV šovos, presē u.c. sieviete nav attēlota tik bezjēdzīgi glupa, haotiska, miesiska. Ģimene zaudējusi savu vērtību. Pie tam, kā liecina statistika, par vienu un to pašu darbu sieviete šodien saņem mazāk, nekā pirms gadiem divdesmit. Savukārt feminisms pats jau kļuvis par Pārdodamu Preci. Jāsecina, ka cieņa pret sievišķo pirmssākumu plok ar katru dienu, līdzīgi okeāna viļņos slīgstošam Titānikam.
Kad sāka grimt øTitāniksø, pirmie uz glābšanas laivām devās Sievietes un Bērni. Ja kas tāds notiktu šodien, sievietes un bērni būtu Pēdējie rindā uz glābiņu.
Kā ielākā daļa pārējo i-ā, arī i-ā-amazones cītīgi apkaro vīriešos Cēlsirdību (kura jau tā sastopama aizvien retāk un retāk). Cēlsirdīgums pazemo otru cilvēku, norādot, ka tas ir vājāks, viņas saka. Vai patiesi tā ir? Vai cēlsirdība attiecas tikai uz attiecībām vīriešu un sieviešu starpā? Kā Rietumu, tā arī Austrumu bruņinieku uzvedības kodeksi izcēla cēlsirdību, labvēlību, smalkjūtību un savstarpēju cieņu, kā apsveicamu un cēlu uzskata veiksmīgā paīdzīb neveiksmīgajam. Bez cēlsirdības un smakjūtības šai pasaulē paliek tikai Nagi un Ilkņi, Stiprākā Tiesības, øKas nav ar mums, tas ir pret mumsø, øNogalini, vai mirstiø. Tāpēc, līdzīgi senajiem daosiem, mežu vientuniekiem un klejojošiem bruņniekiem, varam teikt: øZaudējot cēlsirdību un sievišķo, Gaidi Nelaimiø.
Nobeigt šo visai sērīgos toņos ieturēto nodaļu vēlētos ar citātu no Naģeždas Mandelštamas (1899-1980, Josifa Mandelštama atraitne) atmiņām øHope Against Hopeø, kurā aplūko i-ā sindromu Staļina Krievijā (PSRS). Diemžēl jāatzīst, ka tā nav raksturīga tikai viņas aprakstītajam laikam un zemei, bet ir visai universāla īpašība:
"Agrāk bija daudz labvēlīgu cilvēku... Pat skauģi izlikās laipni un labvēlīgi, jo tā bija pieņemts. Šī izlikšanās radīja liekulību, kura visai labi parādīta pagājušā gadsimta literatūrā. Taču pilnīgi negaidīti bija tas, ka šīs kritiskās literatūras viļņa rezultātā izzuda labvēlīgi ļaudis. Labsirdība tomēr nav iedzimta īpašība, tā rodas, lielā mērā pateicoties audzināšanai. Taču šāda īpašība tiek audzināta tikai tad, ja ir pieprasīta. Mūsu paaudzei labvēlība ir kas vecmodīgs, izzūdošs, bet ļaudis, kuri tādi ir, izmirstoši kā pēdējie mamuti. Viss, ko mums nācies piedzīvot - ... šķiru cīņa, øatmaskošanasø, slēptu motīvu meklēšana jebkurā rīcībā - tas mūs mācīja visu, izņemot labsirdību."
Kā pārvarēt Iekšējo I-ā, un kā tikt vaļā no I-ā sindroma? Ķersimies arī tam klāt, taču pirms tam...
TĪĢERISMS
Sāksim ar ķīniešu fabulu øNejēdzīgais tīģerisø:
Reiz milzīgs tīģeris cienīgi gāja cauri mežam. Virs viņa galvas, jautri vīterojot, no zara uz zaru lēkāja mazs putniņš. To beidzot pamanījis, tīģeris apstājās un norēcās: - Ko tu tur visu laiku lidinies un svilpo, sīkais radījum? Es esmu tūkstots reižu lielāks un varenāks! Varu, aci nepamirkšķinot, tevi saplacināt ar vienu ķepas vēzienu.
- Bet šādi vari? - vaicāja putniņš, sākot graciozi lēkāt no zara uz zaru.
- Protams! - ierēcās tīģeris. - Es visu, ko māki tu, varu veikt daudz veiklāk un tālāk!
Vienā lēcienā viņš bija kokā, uzlēca pāris zarus augstāk, un tad milzu lēcienā pārlidoja uz nākošo koku. Ar skaļu brīkšķi tā zars ieliecās zem tīģera svara un lūza, savukārt tīģeris, lauzdams savā ceļā sīkos zarus, kūleņu kūleņiem nogāzās zemē. Galīgi sadauzījies un saskrāpējies, viņš īgni tenterēja pa taku prom.
Ticis ārā no meža, viņš apstājās lauka malā izbrīnā raugoties uz mazu, pūkainu, pusaklu dzīvnieciņu, jocīgi izliektām ķepiņām, kurš kūņājās viņa priekšā. Tas likās tik jocīgi, ka tīģeris, aizmirsis sāpes, sāka aizgūtnēm smieties.
- Par ko smejies? - ievaicājās kurmītis, pagriežoties uz tīģera pusi.
- Tik greizas ķepiņas! Tādas mazas ačteles! Ha-ha-ha!... - smējās tīģeris.
- Es redzu to, ko man jāredz, - atbildēja kurmis, - un nokļūstu tur, kur man vajag nokļūt.
- Ha-ha-ha! - aizgūtnēm smējās tīģeris. - Gan to, gan to es varu daudz labāk par tevi!
- Nu labi. Palūkosim, kurš ātrāk tiks līdz lauka otrai malai, garām strādājošiem zemniekiem. - teica kurmis un pazuda alā, pēc brīsniņa parādoties uz ežas lauka otrā malā.
- Nieki vien! - norēcās tīģeris, un izlēca no krūmāja.
Kā sāka kliegt zemnieki! Cik smmagiem un asiem kapļiem un dakšām tie sāka vēcināt! Cik smagiem akmeņiem mest!...
Tikko dzīvs, savainots, knapi kājas vilkdams, tīģeris paglābās mežā.
Pēc kāda laiciņa viņš aizklunkurēja līdz purvam, kur padzērās un sāka laizīt bruces. Taču apstājās, pamanot zālē mazu, niecīgu radībiņu, kura knapi kustējās, nesot uz muguras spirālveida mājiņu.
- Cik niecīgs radījums! - nosēcās tīģeris. - Pie tam pavisam bez kājām!
- Kāpēc man vajadzīgas kāja? - vaicāja gliemezis. - Pasaulē ir daudz vietu, kur ar kājām netikt cauri.
- Kur tad? - neizpratnē jautāja tīģeris.
- Nu kaut vai šajā purvā, - atbildēja gliemezis.
- Nieki! - ierēcās tiģeris. - Te vieglāk par vieglu pāriet purvu, lecot no ciņa uz cini! Un, ne mirkli nekavējoties, leca uz tuvāko cini. Diemžēl viņš bija pārāk smags... Savukārt gliemezis nesteidzīgi slīdēja pa zāli tālāk, atstājot aiz muguras akacī izmisīgi kārpošos tīģeri.
- Viens ir pateikt, ka vari, - gliemezis pie sevis purpināja. - Bet pavisam kas cits ir izdarīt apsolīto.
Aplūkosim I-ā antipodu - dzīvnieku, kurš tic visam un ir pārliecināts, ka Spēj Visu. Tīģerim nav nekā neiespējama. Vismaz līdz tam brīdi, kamēr ir pamēģinājis to paveikt.
- Kā tu tiki augšā, Rū? - jautāja Sivēns.
- Tīģera mugurā! Un Tīģeri var kāpt tikai augšup. Lejup viņi nevar, jo tad aste maisās pa kājām, un Tīģeris no sākuma bija to aizmirsis, viņš tikai tagad atcerējās. Un tāpēc mums te jāpaliek uz mūžīgiem laikiem, ja tikai mēs neuzkāpjam vēl augstāk. Ko tu teici, Tīģeri? Nē, Tīģeris domā - ja mēs uzkāpsim vēl augstāk, mēs vairs neredzēsim Sivēna māju tik labi kā tagad, tāpēc mēs paliksim tepat.
Kā visiem zināms, Tīģeri ir lieliski aizsācēji, taču ne pārāk labi beidzēji. Dzīve viņiem pastāvīgi ir labvēlīga nevis šeit, bet kādā citā vietā, kurp jādodas, lai beidzot notvertu Fortūnu. Visur ir milzums Jaunu Iespēju, kuras vilina, - it īpaši, ja esi nonācis grūtā situācijā. Bet grūtā situācijā Tīģeri nonāk apskaužami viegli.
Tīģeris, cieši ieķēries zarā, pie sevis nodomāja: øTas var gan būt labi tādiem Lēcējzvēriem kā Ķenguriem, bet nepavisam neder tādiem Peldētājzvēriem kā Tīģeriemø. Viņš iedomājās, kā būtu peldējis uz muguras pa upi lejā - no vienas salas uz otru salu. Tā patiešām būtu īstā dzīve Tīģerim!
- Lec lejā! - sacīja Kristofers Robins. - Nekas tev nenotiks.
- Pagaidi mazlietiņ, - Tīģeris nervozi atsaucās. - Man mizas gabaliņš iebiris acī. - Un viņš lēni rāpās pa zaru uz priekšu.
- Lec taču, tas ir viegli! - spiedza Rū. Un pēkšņi Tīģeris uzzināja, cik viegli tas ir.
- Au! - viņš iebrēcās, kad koks nolidoja viņam garām.
Entuziasmā kā tādā nav nekas nosodāms. Ja nebūtu Entuziastu, nebūtu arī Lielu Veikumu, tikai sīka virma ikdienišķajā dzīve. Taču entuziasti ir kas vairāk, nekā Tīģeri. Viņi gana ātri un skrupulozi iepazīstas ar visu, kas viņos raisa entuziasmu, lai neiebrauktu auzās. Savukārt Tīģeris ir hiperentuziasts. (Un rezultātu var paredzēt jebkurš.)
Sivēns Tīģeri uzskatīja par Briesmīgi Lecīgu Zvēru, jo vienmēr, kad Tīģeris izlēca ar savu øSveiks, Sivēn!ø, - Sivēnam uzreiz bija smilšu pilnas ausis. Un viņam nekļuva daudz veglāk arī tad, kad, pacēlusi Sivēnu no zemes, Kenga jau bija iesaukusies: - Tīģeri, bērniņ, mierīgāk! Arī Trusītis bija visai rezervēts, uzskatot Tīģeri par vienu no tiem Nepatīkamajiem Tīģeriem, kas tev grozās pa priekšu, kad tu rādi, kur viņam vajadzētu iet, un ir pazudis, kad tu beidzot ierodies nosacītajā vietā un lepni saki: øTe nu mēs esam!ø Savukārt Aleksandrs Pops izteicās visai lakoniski un tieši, konstatējot: øDaži ļaudis nekad neko nestudē, jo visu saprot pārāk ātriø. Psihiatram noteikti būtu ko teikt par øimpulsīvu personībuø, bet mēs redzam dzīvnieciņu ar dzelzbetona iegribām un želejveida iekšējo disciplīnu.
Un tomēr Tīģeri nav gluži tādi, kādi izskatās pirmajā mirklī. Kaut arī liekas, ka viņi ir ļoti pašpietiekami, patiesībā tie ir visai nekonsekventi un impulsīvi radījumi. Pie tam viņu impulsivitāte izpaužas proporcionāli to uzmanību piesaistījušo aizraujošo objektu vai efektīgu notikumu skaitam. Un, kaut arī sākumā liekas, ka Tīģeri ir bezgala enerģiski, to alkas pēc nemitīgas darbības un notikumu maiņas, būtībā nav nekas cits kā gara slinkuma izpausme. Kā redzam, Tīģeri nevirza savu dzīvi. Ir ļoti vienkārši un viegli būt vieglprātīgam, nepacietīgam, pret attiecībām neuzmanīgam Tīģerim sabiedrībā, kurā impulsivitāte ir godā un cieņā. Reklāma aicina mūs pirkt to-un-to un Palutināt sevi. Jauks vārdiņš: palutināt. "Jūs jau sen esat to pelnījuši", viņi saka. (Var jau būt, ka tādi esam, taču gribētos domāt, ka esam labāki.) Veikalu interjers un preču izvietojums rūpīgi izplānoti ar vienu vienīgu mērķi: pamudināt pirkt vēl un vēl. Kino, TV, mediji uzspiež mums impulsīvās uzvedības modeli - impulsīvs ir visiem interesants un aizraujošs, esi impulsīvs, un Visus Apžilbināsi. Faktiski viss - sākot ar modē esošo frizuru un beidzot ar dzīves veidu - tiek pasniegts kā brīnumzāles, kuras jāiedzer Tūdaļ, lai Tūdaļ Kļūtu Laimīgs. Ja jums ir ŠĪ modeļa automobilis, nēsājat ŠĪ stila apģērbu, jums ir STILĪGA draudzene vai esat uzsācis ŠĀDU romantisku intridziņu, jūs būsiet laimīgs. Jūs mīlēs. Jūs būsiet Kaut Kas. Tie, kuriem nav vēlamā stila mantības, ziedo dzīves labākos gadus, lai pie tās tiktu. Tie, kuriem ir, skrien kā traki, lai nemitīgi būtu stilā ar pašu jaunāko, tā arī nesagaidot Laimes brīdi. Kā izteicās Oskars Vailds: øIr tikai divas traģēdijas. Viena - neiegūt to, par ko sapņo, bet otra - iegūt to.ø Sūfiji esot nolādējuši savus ienaidniekus: øLai uzreiz piepildās visas tavas vēlēšanāsø. Lao Dzi par øtīģeriskumuø pasaules skatījumā izsakās:
Visas krāsas kopā apžilbina redzi,
Visas skaņas reizē dzirdi apstulbo.
Visas garšas kopā garšu notrulina.
Medības un spēles sirdi uzbango.
Tā laikā, kad Rietumi ir daudzējādi ir I-ā kultūra, tie aizvien vairāk pārvēršas par tīģerpasauli. Dīvains apvienojums, vai ne? Bērnu prāti un intereses tiek pārslgotas ar tīģeriskām trah-bah videospēlēm, TV šoviem un Acumirklīgu Kreisās Puslodes Kompjūteraktivitāti, ka daudzi no viņiem vairs nespēj koncentrēties uz ko ilgāk par piecām minūtēm. Līdz ar to ar katru gadu parādās aizvien vairāk mācīties nespējīgu bērnu, kuri nespēj saprast to, ko neuztver pirmajā mirklī. Un arī uzreiz iegaumēto saprast nespēj, jo Acumirklīga Informācijas Uztvere neprasa izpratni.
Iespējams, ka pēc gadu desmitiem šie bērni tomēr ko iemācīsies un atradīs darbu. Viņi varēs veikt vienkāršākus un izpratni nepaģērošus darbus ķīniešu, japāņu un korejiešu kompānijās, kuras uz to laiku būs ieguvušas savā īpašumā gandrīz visu, jo viņu kultūra daudz vairāk nekā mūsu veicina bērnus Koncentrēt Prātu un Domāt.
Galvenais, ko jāsaprot Tīģeri, ka ja viņi neieācīsies kontrolēt savu impulsivitāti, tā kontrolēs viņus. Pie tam izrādās, ka lai kā arī tīģeri nepūlētos, viņi negūst gandarījumu, jo vienkārši nepazīst Labi Paveikta Darba sajūtu, kura atnāk, kad esi ilgstoši koncentrējies uz ne-uzreiz-sasniedzama mērķa sasniegšanu. Bet īsta mērķtiecība lieliski atainota šajā Džuan Dzi fabulā:
Reiz, esot ceļā uz Ču valsti, un iznākot mežmalā, Kun Fu-dzi un viņa skolnieki ieraudzīja kuprīti, kurš veikli ķēra cikādes, atlika tām tikai nosēsties uz viņa nūjas gala.
- Pati pilnība! - izsaucās skolotājs, to vērojot. - Cienītais, kur ir jūsu meistarības atslēga?
- Sākumā, - atbildēja kuprītis, - es mācījos žonglēt ar bumbiņu nūjas galā. Pēc piecu vai sešu mēnešu cītīgiem treniņiem es spēju jau žonglēt ar divām bumbiņām tā, ka tās nekad nekrita. Tomēr tad laiku pa laikam kāds kukainis man izbēga. Tad es turpināju vingrināties ar trim bumbiņām nūjas galā. Nu man izbēga viena no katrām desmit cikādēm. Bet laikā, kad iemācījos žonglēt ar piecām bumbiņām reizē, cikādes varēju ķert bez mazākās piepūles. Kad koncentrēju savu uzmanību, mans ķermenis kļūst par vecu celmu, bet mana roka - par koka zaru. Dižas ir Debesis un Zeme, un desmittūkstoš lietu ņirb un vairojas an visapkārt, taču es koncentrēju savu uzmanību ne uz tām, bet uz cikāžu spārniem. Mans prāts ir kā spogulis, bet ķermenis mierīgs. Kā gan man varētu neveikties?
Kun Fu-dzi pagriezās pret skolniekiem un teica: atcerieties senču sacīto, øKad griba nenovirzās, spēks pieaugø? Lūk šis cikāžu ķērājs mums šodien lieliski parādīja šīs gudrības patiesumu!
Arī japāņu novelē øSamurajs un dzen skolotājsø varam rast ko Tīģeriem noderīgu:
Kāda samurajam bija viegli saniknojama un nepacietīga cilvēka reputācija. Dzen skolotājs, slavens arī kā lielisks pavārs, nolēma pamācīt šo karotāju, kamēr tas nav palicis patiesi bīstams. Un viņš uzaicināja samuraju viesos pusdienās.
Samurajs ieradās tieši norunātajā laikā. Saimnieks viņu viesmīlīgi uzņēma, apsēdināja ērtāk un lūdza pagaidīt brīdi, kamēr viņš pabeigs gatavot cienastu. Pagāja laiks. Samurajam apnika gaidīt, viņš sāka dīdīties, nervozi lūkoties apkārt, līdz nenocietās un skaļi teica:
- Ei, skolotāj, vai gadījumā neesat par mani aizmirsis?
- Man ļoti, ļoti jāatvainojas, - teica dzen skolotājs, iznākdams no virtuves, - taču tā sanācis, ka cienasta sagatavošana prasa vairāk laika, nekā biju ieplānojis.
Un atgriezās virtuvē. Gāja laiks, samurajs sēdēja aizvien īgnāks, izsalkums viņu mocīja aizvien vairāk. Beidzot, neizturējis, viņš atkal vērsās pie namatēva, taču šoreiz jau iecietīgākā tonī:
- Cienītais skolotāj, kad gan jūs beigsiet gatavot?
Dzen skolotājs atkal iznāca no virtuves:
- Man ļoti žēl. Notikusi patiešām neparedzēta aizkavēšanās. Tas nepaņems daudz laika...
Un atgriezās virtuvē.
Laiks ritēja, bet samurajs jau trīcēja no niknuma un aizvainojuma. Beidzot, izbadējies un pārskaities, viņš pielēca kājās, lai atstātu telpu, taču tieši šo mirkli gaidījušais dzen skolotājs ienāca pa durvīm ar cienasta paplāti rokās.
Pirmo pasniedza sojas zupu. Samurajs, pieklājīgi, paklanoties, pieņēma zupas bļodiņu un izēda to, sajūsminoties par garšu un aromātu.
- O! Skolotāj! - viņš izsaucās. - Tā ir pati lieliskākā zupa, kādu jebkad savā dzīvē esmu baudījis! Jūs patiesi esat nepārspējams pavārmākslas meistars!
- Nieki vien, - pieticīgi atbildēja namatēvs. - Tā ir tikai sojas zupa.
Samurajs nolika uz galda tukšo bļodiņu:
- Burvīga zupa! Kādas nezināmas garšvielas jūs izmantojāt, lai zupai piešķirtu tik vienreizēju garšu un aromātu?!
- Neko īpašu, - atbildēja dzen skolotājs.
- Nē, nē, es lūdzu! Zupa ir vienreizēja!
- Nu, ja jūs uzstājat. Ir kas tāds...
- Es zināju! - izsaucās samurajs, nepacietībā pieliecies uz priekšu. - Jābūt ka tādam, kas zupai piešķir šo neatkārtojamo buķeti! Lūdzu, pasakiet - kas?
Dzen skolotājs pasmaidīja un klusu pateica:
- Nepieciešams Laiks.
- Kenga, kā jums tur klājas? Tīģeris iedzīvojies?
- O, viņš ir tik jauks! Un draisks...
- Vai patiesi?
- Ak, šorīt viņš pārpratuma pēc notrieca no kājām pastnieku.
- Šausmas, - nobubināja Pūce, iekārtojoties uz krēsla atzveltnes. - Tīrās šausmas, - viņa atkārtoja.
- O! Bet kāpēc?
- Ak, viņš ir tik neuzmanīgs un vēl mazs. Tas bija pārpratums. Mīļumiņam likās, ka pastnieks ko ir paņēmis.
- Hmm.
- Šausmas!
- Redziet, pastnieks nesa lielu saini...
- Es ceru, Tīģeris atvainojās?
- Protams! Pēc tam, kad biju izskaidrojusi situāciju.
- Nu lieliski.
- Pie tam pastnieks bija ļoti saprotošs un laipns.
- Patiesi? Ko viņš teica.
- Nu, ka suņi viņam esot lekuši virsū, bet lieli kaķi nekad.
Un beidzot, nopietnākais jautājums, ko ir vērts aplūkot sakarā ar tīģerismu - tas, ka patiesi uzmanības vērtās lietas dzīvē, tai skaitā arī gudrību un laimi, tās nu nekādi nevar Panākt un Satvert. Gluži otrādi, tās tepat vien ir, un ir mūsos, ja atmetam saspringtos mēģinājumus un ļaujam visam būt tādams, kāds viss ir. Tīģeris to atklāja pilnīgi nejauši, par spīti savai iedabai, kad meklēja to, kas Visvairāk garšo tīģeriem.
Viņš tikko kā bija ieradies Septiņjūdžu Mežā, bija izsalcis. Pūks, būdams viesmīlīgs lācis, piedāvāja medu, pirms tam noskaidrojot, vai tīģeriem patīk medus. øViņiem viss patīkø, Tīģeris dzīvespriecīgi atbildēja. Taču nepagāja ilgs laiks, lai saprastu, ka...
- Tīģeriem negaršo medus.
- O! - teica Pūks un mēģināja izlikties Apbēdināts un Nožēlojošs. - Es domāju, ka viņiem viss garšo.
- Viss, izņemot medu, - atbildēja Tīģeris.
Pūks klusībā nopriecājās un teica, ka, tikko viņš būs paēdis pats savas brokastis, viņš aizvedīs Tīģeri pie Sivēna un Tīģeris varēs pagaršot Sivēna zīles.
- Paldies, Pūk, - sacīja Tīģeris. - Zīles Tīģeriem garšo vairāk par visu.
...
- Sveiks, Pūk! - sacīja Sivēns.
- Sveiks, Sivēn! Tas ir Tīģeris.
- Tiešām? - teica Sivēns un aizspruka galdam otrā pusē. - Es biju domājis, ka Tīģeri ir mazāki.
- Tikai ne lielie, - atbildēja Tīģeris.
- Viņiem garšo zīles, - Pūks sacīja, - un tāpēc mēs atnācām pie tevis, jo nabaga Tīģeris vēl neko nav ēdis brokastīs.
Sivēns piestūma Tīģerim zīļu bļodiņu un laipni teica: - Uzcienājies! - Tad viņš apsēdās blakus Pūkam un, juzdamies jau krietni drošāk, bezrūpīgā balsī sacīja: - Ak tad tu esi Tīģeris? Ļoti patīkami.
Tīģeris neteica neko, jo viņa mute bija pilna ar zīlēm. Pēc krietna brīža viņš nočāpstināja: - I-e-ie, e-a-o, ī-e...
Kad Pūks un Sivēns reizē iesaucās: - Ko? - viņš atbildēja: - A-a-o-o! - un izskrēja no istabas.
Atgriezies viņš apņēmīgi noteica: - Tīģeriem negaršo zīles.
- Tu taču teici, ka viņiem garšo viss, izņemot medu, - brīnījās Pūks.
- Viss, izņemot medu un zīles, - paskaidroja Tīģeris.
To dzirdējis, Pūks palocīja galvu: - Ā, saprotu.
Sivēns, kurš drīzāk gan bija priecīgs, a Tīģerim zīles negaršo, apvaicājās: - Varbūt tu grbētu dadžus?
- Uz dadžiem tīģeri ir briesmīgi kāri! - Tīģeris paziņoja.
- Nu tad iesim ciemos pie I-ā, - sacīja Sivēns.
...
- Labrīt, I-ā! - uzsauca Pūks. - Tas ir Tīģeris.
- Kurš? - vaicāja I-ā.
- Šis te! - vienā balsī paskaidroja Pūks un Sivēns. Tīģeris laimīgi smaidīja un neteica neko.
- I-ā apgāja Tīģerim apkārt no vienas puses, tad pagriezās un apgāja apkārt no otras puses.
- Kas, tu teici, tas ir?
- Tīģeris.
- Ā, teica ēzelītis.
- Viņš nupat atnāca, - paskaidroja Sivēns.
- Ā, - ēzelītis teica vēreiz. Tad viņš brītiņu padomāja un prasīja: - Un kad tas Tīģeris ies prom?
(Kā vienmēr, I-ā ir jauks!)
- Vā-ā! - Tīģeris iebrēcās. Viņš nosēdās zemē un iegrūda ķepu mutē.
- Kas noticis? - jautāja Pūks.
- Karsts! - novaidējās Tīģeris.
- Tavs draugs laikam ir uzkodis bitei, - I-ā sacīja.
Pūka draugs pārstāja purināt galvu un, dzeloņus no mutes braucīdams, paskaidroja, ka Tīģeriem negaršo dadži.
...
- Iesim labāk pie Kengas. Viņai noteikti ir daudz un dažādu lietu, kas tev derēs brokastīs.
...
Tīģeris bāza degunu vienā traukā, bāza ķepu otrā traukā, un pamazām atklājās, ka Tīģeriem negaršo ļoti daudzas un dažādas lietas. Kad viņš bija pārmeklējis visu bufeti un neko sev ēdamu neatradis, viņš izmisis jautāja Kengai: - Kas nu ar mani būs?
Tikmēr Kenga, Kristofers Robins un Sivēns stāvēja apkārt Mazulītim Rū un skatījās, kā viņš izēdīs karoti Iesala Ekstrakta. Rū činkstēja: - Vai man tas jāēd? - Un Kenga teica: - bet, Rū, bērniņ, atceries, ko tu man solīji?
- Kas tas ir? - Tīģeris čukstus jautāja Sivēnam.
- Viņa Stiprumzāles, - Sivēns atbildēja. - Rū tās necieš ne acu galā.
Tīģeris nāca tuvāk un tuvāk, viņš noliecās pār Mazuīša Rū krēsla atzveltni, pēkšņi pašāva garu mēli, un karote ae skaļu klunkšķi pazuda.
- O! - Kenga salēcās no pārbīļa, tomēr paspēja vēl saķert karotes kātu un laikus izraut to no Tīģera mutes. Bet Iesala Ekstrakta karotē vairs nebija.
- Tīģeri, bērniņ! - iesaucās Kenga.
- Viņš aprija manas zāles, viņš aprija manas zāles, viņš aprija manas zāles! - gavilēja Mazulītis Rū par šo vareno joku.
Tad Tīģeris paskatījās griestos, svētlaimīgi aizvēra acis un viņa mēle zibēdama griezās ap purnu, meklējot vēl kādu lāsīti Iesala Ekstrakta. Beidzot viņš atviegloti uzsmaidīja un teica: - Tad šī ir tā lieta, kas garšo Tīģeriem!
BUMS!!!
- Tīģeri, bet tagad palīdzi cilvēkam piecelties. Tas, kuru tu nupat nogāzi, - Sivēna miesassargs. Pareizāk sakot, viņa bijušais miesassargs.
- Viņš ir iemidzis, - teica Tīģeris.
- Nu man gan liekas, ka viņš venkārši ir pamatīgi apdullināts.
- Es ļoti steidzos, - skaidroja Tīģeris. - Bet viņš gadījās ceļā.
- Liekas, ka viņš pēc kā atnācis. Tas ir dīvaini. Biju domājis, ka viņš ieguvis visu, ko varēja. Nu ko...
- Bet tu, Tīģeri, nokaunējies, ka notrieci svešu cilvēku gar zemi tā, ka viņš atsitās ar galvu pret grīdu? Tas ir labi.
Atvainojiet, iziešu piezvanīt policijai...
DZĪVE, KĀDA TĀ IZSKATĀS
Pa to laiku pamodās Sivēns. Tikko pavēris acis, viņš sacīja: - O! - Tad apņēmīgi noteica: - Jā! - Un vēl apņēmīgā pabeidza: - Tieši tā! - Bet viņš nejutās ne apņēmīgs, ne drošs, jo patiesībā Sivēnu mocīja viens vienīgs vārds un tas bija - MILZU LEMPIS. - Pēc kā Milzu Lempis varētu izskatīties? Vai viņš ir plēsīgs? Vai viņš nāk, kad viņam pasvilpj? Un, ja nāk, tad kā nāk? Vai viņš ir kārs uz sivēniem? Un, ja ir, vai uz visiem bez izņēmuma? Ja pieņemtu, ka viņš plēš un ēd sivēnus, vai viņš plēstu tādu sivēnu, kura vectētiņš vijis vārdā AIZLIEGTS VILJAMS?
Šajā nodaļā pāriesim no I-ā un Tīģera ilūzijām pie Sivēna ilūzijām, bet pēc tam aplūkosim ilūzijas kā tādas. Daosam īsta nelaime ir pieķerties un sekot ilūzijām, piemēram, kaut vai tai, ka cilvēks un daba ir šķirti. Praktiski visas problēmas mūsu dzīvē, vienalga, vai tās ir ekonomiskas, ekoloģiskas, vai jebkuras citas, tās visas nāk no nespējas apjēgt To Kas Ir. Mūsu negatīvajām emocijām pamatā ir ilūzijas: bailes no tā, Kas Var Notikt (bet vēl nebūt nav noticis), skumjas par to, kas Varētu Notikt (bet nekur nav teikts ka tas patiesi notiks) utt. Sivēni, kuri dzīvo bailēs Kas Būs Vēlāk, Ja Nu Kas Notiks Ne Tā, Ja Nu Es Izdarīšu Kādu Dumību u.tml., nespēj priecāties un izdzīvot katru dzīves mirkli. Vēlāk viņi atskatās un saprot, ka atkal kādu laika posmu nodzīvojuši ne īsti tā, kā būtu varējuši, un šī atziņa viņus sāpina vēl vairāk. Tomēr, tieši sava jūtīguma, savas visai izteiktās gremdēšanās atmiņās un uzmanīgā - septiņas reizes nomērīt - rakstura dēļ Sivēni (daudz izteiktāk, nekā I-ā un Tīģeri, Pūces un Trusīši) spēj pieņemt izaicinājumu un risināt patiesi sarežģītas problēmas, tikko kā ir zudušas tiem traucējošās ilūzijas. Sāksim ar trim piemēriem par Situācijas Uztveri, ar fabulām, kuras uzskatāmi demonstrē, cik ļoti Viss Atkarīgs no mūsu Skatījuma.
Pirmo fabulu mums atstājis daoss Le Dzi:
Reiz kāds cilvēks secināja, ka viņam pazudis cirvis. Meklējot to, viņš pamanīja gar žogu ejam kaimiņa dēlēnu, un uzreiz radās aizdomas, ka tas nozadzis instrumentu - zēnam bija zaglīga gaita, zaglīgs skatiens, vārdu sakot, bija skaidri redzams, ka kaimiņu puika izskatās pēc zagļa un, acīmredzot, tāds ir. Taču pievakarē cilvēks atrada savu cirvi, kurš bija aizkritis aiz žagaru saišķa. Un nākamajā rītā, kad viņš atkal ieraudzīja pa taku ejošo kaimiņu zēnu, viņš secināja, ka tas nemaz neizskatās pēc zagļa - tas gāja, skatījās un smaidīja kā jebkurš normāls zēns viņa vecumā.
Otra fabula ir vienkārši no ķīniešu tautas atziņu krājuma:
Kāds cilvēks ceļmalā izraka aku. Daudzus gadus pateicīgie ceļinieki viens otram stāstīja par Brīnišķīgi Veldzējošo Aku. Kādu nakti tajā noslīka cilvēks, un ilgi klīda valodas par Šausmu Aku, kurai jāmet līkumu. Taču izrādījās, ka noslīkušais bijis laupītājs un slepkava, kurš nogājis no ceļa, lai izvairītos no sastapšanās ar kārtības uzturētāju nakts patruļu, un tāpēc iekritis Ļaunumu Sodošajā Akā.
Trešo stāstiņu mums vēsta Džuan Dzi:
Ja balva ir māla pods, sacensībās lokšāvējs viegli trāpa mērķī, viņa kustības ir plūstošas, prāts mierīgs kā dīķa virsma bezvēja naktī, nekas netraucē koncentrēties. Bet pietiek balvā uzikt bronzas krūku, kad viņa rokas saspringst un sāk trīcēt. Bet ja balva izrādās no zelta, lokšāvējs sāk šķielēt, svīst, skatiens sāk migloties. Viņa spējas nav mainījušās, mainījusies ir viņa ticība savām spējām, jo viņš ļauj iespējamās balvas spožumam sevi apžilbināt.
Diemžēl pat gudrie dažkārt var maldīties, nepareizi saskatot to, kas acu priekšā. Piemēram, kāds Gudrs, bet visai Neaptēsts Lācis...
- Kurš ir Neaptēsts? - ievaicājās Pūks.
- Labi, Pūk, tu neesi Neaptēsts. Tu esi Galēji Dabisks.
- O, nu es nezinu, vai patiesi tā ir, - kautri teica Pūks.
Nu lūk. Vinnijs Pūks, jeb vienkārši Pūks...
- Mani neviens nesauc par Vienkāršpūku, - teica Pūks. - Tikai par Pūku.
Ja? Nu lai tā būtu... Reiz Vinnijs Pūks, kuru sauc Tikai Par Pūku, riņķoja un riņķoja pa sniegu Sivēna mājas priekšā. Viņš bija tā aizņemts šajā nodarbē, ka pirmajā brīdī pat nesadzirdēja Sivēna sveicienu. Uz jautājumu, ko viņš te dara, Pūks atbildēja, ka dzen pēdas. Pie tam nemaz nezinot kam. Tas varēja būt Bubulis, bet varēja būt arī kas cits, jo ar pēdām nekad neko tā īsti nevar zināt.
- Ļoti savādi, - sacīja Pūks, - bet izskatās, ka nu te būtu jau divi zvēri. Šis nezin-kas ir pienācis klāt otram nezin-kam, un tālāk viņi abi ir gājuši kopā. Vai tu nenāktu man līdzi, Sivēn? Ja izrādītos, ka tie ir plēsīgi zvēri, diviem drošāk. Sivēns pieklājības pēc pakasīja aiz auss un teica, ka līdz piektdienai viņam nekādu steidzīgu darbu neesot un viņš labprāt nākšot, ja gadījumā tas nezin-kas patiešām būtu Bubulis.
... Priekšā bija lapegļu puduris, un likās, ka abi Bubuļi, ja tie patiešām bija Bubuļi, ir gājuši apkārt šim pudurim, tāpēc arī Pūks un Sivēns, viņiem sekojot, gāja apkārt pudurim. Sivēns kavēja Pūkam laiku, stāstīdams, ko darījis viņa vectēvs Aizlegts V, kad viņam no pēdu dzīšanas iemetusies krika mugurā, kā Aizliegts V savās vecuma dienās mocījies ar aizdusu, un vēl daudzas citas interesantas lietas... Pēkšņi Vinnijs Pūks apstājās un uztraukts rādīja ar ķepu sniegā: - Skaties!
- Ko? - Sivēns iekviekdamies salēcās. Bet tad, lai izliktos, ka tas nav bijis aiz bailēm, viņš ļoti sparīgi uzlēca gaisā vēl dažas reizes.
- Pēdas! - sacīja Pūka. - Trešais zvērs ir pievienojies tiem diviem.
- Pūk! - Sivēns iekliedzās. - Tu domā, ka tas ir vēl viens Bubulis?
- Nē, - atbildēja Pūks, - jo šīs pēdas ir citādas. Vai nu tie ir bijuši divi Bubuļi un viens, kas varētu būt Pēka, vai arī divi Pēkas un viens, kas varētu būt Bubulis. Iesim viņiem pakaļ.
Tā nu viņi gāja uz priekšu un bija mazliet nobažījušies, jo tiem trim zvēriem tur priekšā varēja izrādīties Plēsīgi Nodomi. ... Tad pēkšņi Vinnijs Pūks atkal apstājās un aplaizīja no uztraukuma sakarsušo degunu, jo nu viņš bija nobažījies kā vēl nekad. Viņiem pa priekšu gāja četri zvēri!!!
(Uztraukums kļuva neizturams.)
- Man liekas, - teica Sivēns, kad arī viņš bija aplaizījis degunu un atradis, ka tas tikpat kā nemaz nepalīdz, - man liekas, ka es tagad esmu gan atcerējies. Es patiešām atcerējos, ko es aizmirsu izdarīt vakar un nekādi nevarēšu izdarīt citu dienu. Tāpēc man noteikti vajag iet mājās un izdarīt to tagad.
- Izdarīsim to pēcpusdienā, es tev palīdzēšu, - Pūks sacīja.
- Tas nav tāds darbs, kur tu varētu man palīdzēt pēcpusdienā, - steidzīgi atbildēja Sivēns. - Tas ir īpašs rīta darbs, ko vajag darīt no rīta un, ja iespējams, noteikti starp... Cik varētu būt pulkstenis, Pūk?
- Ap divpadsmitiem, - paskatīdamies saulē, sacīja Vinnijs Pūks.
- Starp, kā jau teicu, divpadsmitiem un divpadsmitiem piecām minūtēm. Tā ka, lūdzu, atvaino mani, mīļo Pūk, bet man patiešām... Kas tad tas?!
Pūks pacēla acis uz debesīm un, sadzirdējis otru svilpienu, sāka skatīties lielā ozola zaros, kur drīz vien ieraudzīja savu draugu.
- Tas ir Kristofers Robins, - viņš sacīja.
...
- Vecais, dumjais lāci, - viņš sacīja, - ko tu te dari? Vispirms tu divas reizes apgāji pudurim apkārt viens pats, tad atskrēja Sivēns un jūs gājāt kopā un, kad jūs gājāt ceturto reizi...
Tieši tā arī notika. Sasodīti muļķīga pārskatīšanās!
Bet, ja jau reiz esam sākuši runāt par sniegotu laiku, varētu atcerēties vēl kādu gadījumu, kad Pūks un Sivēns pastaigājoties, izdomāja uzcelt ēzelītim I-ā jaunu māju Drūmajā Kaktā. Un skaidrs, ka māju jāceļ no kaut kā. Vislabāk ir no sprunguļiem.
- Tepat otrā pusē ir vesela kaudze sprunguļu, - teica Sivēns. - Es redzēju. Milzums sprunguļu. Un visi vienā čupā.
Viņi abi ķērās pie lietas un no atrastajiem materiāliem aizvējā uzcēla lielisku māju I-ā, kur tam dzīvot. Savukārt mazliet vēlāk, kad I-ā, nevarot atrast to, ko viņš līdz šim dēvēja par savu māju, un devās kopā ar Kristoferu Robinu to vēlreiz meklēt, viņi satika Pūku un Sivēnu, un...
- Kur, jūs teicāt, šī māja stāvēja? - Pūks jautāja.
- Taisni te, - atbildēja I-ā.
- Celta no sprunguļiem?
- Jā.
- Ak! - iekunkstējās Sivēns.
- Ko? - I-ā jautāja.
- Es tikai teicu: ak! - Sivēns nervozi atcirta. Un, lai izliktos pavisam nevainīgs, viņš nodungoja dažus tidlībumus, kas gan izklausījās drīzāk pēc: ak-ko-nu-lai-mēs-tagad-darām?...
- Vai tu esi pārliecināts, ka tā bija māja, - bažīgi apprasījās Pūks. - Es gribēju teikt, vai tu esi pārliecināts, ka māja bija tieši te?
- Nu, prtams, esmu, - sacīja ēzelītis. Tad viņš pie sevis nomurmināja: - Patiešām, ko var gaidīt no tādiem, kam tikai zāģu skaidas galvā...
- Kas noticis, Pūk? Tu izskaties tik savāds, - jautāja Kristofers Robins.
- Nemaz, teica Pūks. - Patiesību sakot, - viņš stomījās. - Nu, pareizāk sakot... redziet..., tā ir ļoti līdzīga... - Pūks apklusa, nojauzdams, ka viņa paskaidrojums nav īsti sakarīgs, un atkal iegrūda elkoni Sivēnam sānā.
- Ļoti līdzīga šai, - Sivēns steidzīgi nokvieca. - Tikai daudz siltāka, - viņš piebilda, brīdi padomājis.
- Kas ir siltāka?
- Meža otrā puse, kur stāv ēzelīša māja.
Vārdu sakot, viņi devās turp un I-ā atrada savu māju, un...
Atstājuši ēzelīti viņa jaunajā mājā, Kristofers Robins ar saviem draugiem Pūku un Sivēnu devās ieturēt pusdienas, un pa ceļam viņi pastāstīja, kādu Drausmīgu Kļūdu izdarījušī. Un, kad viņi bija atelsušies no lieliem smiekliem, tad visi kopā dziedāja Āra Dziesmu Sniegainam Laikam, kamēr nonāca līdz Kristofera Robina mājai. Tāds, lūk, Pārpratums...
Pie tam, paralēli visai ikdienišķajai ļaužu nosliecei nepareizi saprast To, Kas Ir, jāpiemin arī daudziem cilvēkiem raksturīgo īpašību pamanīt visu, izņemot ko patiesi neparastu, par ko stāstīts ķīniešu novelē øVērsis un žurkaø:
Sensenos laikos Buda sasauca divpadsmit dzīvniekus un teica tiem, ka nolēmis katra no viņiem vārdā nosaukt vienu gadu kalendārā. Visi dzīvnieki sajutās ļoti pagodināti. Taču, tikko sāka apspriest gadu secību, sākās strīdi.
- Man jābūt pirmajai, jo esmu visgudrākā, - teica žurka.
- Nē, pirmajam jābūt man, jo esmu pats lielākais, - apgalvoja vērsis.
Un abi sāka strīdēties, kas svarīgāks: prāts vai augums. Pēc brītiņa žurka apklusa.
- Labi, - viņa teica. - Piekrītu, ka augums svarīgāks.
- Nu lūk! - teica vērsis. - Tātad esam vienojušies.
- Nu, nu, - iebilda žurka. - Ne tik strauji! Gluži vienkārši mans lielums ir daudz iespaidīgāks par tavu.
- Ko?! - iesprauslājās pārsteigtais vērsis. - Kā gan tu, sīkais un nožēlojamais grauzēj, iedomājies kādu pārsteigt ar savu lielumu?
- Labāk vērsīsimies pie cilvēkiem, - ieminējās žurka, - un lai viņi izšķir, kura auguma lielums ietekmīgāks.
- Smieklīgi! - nikni iebubinājās vērsis. - Kāpēc mums jāiznieko laiku tik pašsaprotamu lietu noskaidrošanai?!
- Nestrīdieties, - iejaucās Buda. - Protams, žurka ir par tevi mazāka. Bet kāpēc nevērsties pie ļaudīm? Tas no jums abiem, kura auguma izmēri atstās uz tiem lielāko iespaidu, būs pirmais.
Vērsis, būdams pārliecināts par gaidāmo, piekrita.
- Ak Buda, - piepeši ierunājās žurka. - Pirms dodamies pie cilvēkiem, man būtu kāds niecīgs lūgumiņš. Ceru, ka arī vērsim pret to nebūs iebildumu. Ja es patiesi esmu tik maza, kā viņš saka, tad vai nevarētu uz to brīdi mani palielināt tikai divas reizītes, lai mani kāds pamanītu?
- Sīkums, - neiebilda vērsis. - Es tik un tā būšu simts reizes lielāks par tevi.
Tā vērsis un divas reizes palielinātā žurka devās pie cilvēkiem. Un visur, kur viņi parādījās, ļaudis pārsteigti sauca: Palūkojiet uz šo žurku! Skatieties, kāda milzene! Un neviens nepievērsa uzmanību tai blakus ejošajam vērsim, kaut tad bija vairākus simtus reižu lielāks par žurku. Protams, liels vērsis, taču nekas īpašs.
Tā žurka pārsteidza cilvēkus ar savu lielumu un viņas vārdā tika nosaukts pirmais gads kalendārā.
- Star citu, Sivēn, es te prātoju par uzrakstu pie tavas mājas...
- Par Aizliegts V?
- Jā. Tu reiz stāstīji, ka tā sauca tavu vectētiņu.
- Jā. Aizliegts Viljams.
- Nu lūk. Man liekas, ka viņš bijis augumā makten liels kuilis, ja spējis to uzrakstu tik augstu piekārt.
- Ēē... Nu... Viņš ne gluži pats piekāra. Viņam draugs palīdzēja.
- Draugs?
- Nu ja. Tāds ļoti garš.
- Tik garš kā žirafe?
- Jā, jā! Tā bija žirafe.
- Interesanta draudzība: cūka un žirafe. Es nemaz nezināju, ka Septiņjūdžu Mežā ir dzīvojušas arī žirafes.
- Nē, nedzīvoja. - skaidroja Sivēns. - Vis bija kā tagad. Tā žirafe bija atbraukusi ciemos. Kultūras Apmaiņas programmas ietvaros.
- Ja? Un ko Meža iemītnieki Kultūras Apmaiņā sutīja pretī?
- Ēē... Nu kasti ar zebiekstēm.
- Zebiekstes? Hmm, neliekas, ka tā būtu līdzvērtīga apmaiņa.
- Tā bija Ļoti Liela kaste.
- Nu labi. Runājām taču par Ilūzijām. Ja neiebilsti, turināsim par tām, jo, domāju, te vēl ir par ko spriest.
Kaut arī Ilūzijas izplatītas visā pasaulē, rādās, to lielākā daļa tomēr sastopamas industrializētajos Rietumos. Bet tās Rietumu Ilūzijas, kuras pēdējā laikā tik aktīvi eksportē uz Austrumiem, pelna īpašu uzmanību. Var likties dīvaini, ka øpraktiskieø un øzinātniskieø rietumnieki tik cītīgi vēršas pret visai nekaitīgajiem citu kultūru mītiem un ticējumiem - lielā mērā kas sakņojas reālās parādībās -, to vietā uzspiežot viņu pašu iracionālus priekšstatus un pasaules skatījumu. Pie tam traģiskākais, ka šie iracionālie rietumnieku ticējumi gala rezultātā reāli grauj un iznīcina pasauli. Un pati postošākā no šīm ne ar ko nepamatotajām ilūzijām ir pārliecība, ka Tehnoloģiju Attīstības Ceļš atrisinās visas grūtības un problēmas.
Šī ilūzija sakņojas kaut kur XVI gadsimtā, kad sākās Rietumu Lielo ģeogrāfisko atklājumu un Iekarojumu laiks, kurā Eiropa no mazas un visu aizmirstas cilvēces nomales pārvērtās par Merkantīlisma un Idustriālās revolūcijas dzimteni. Straujā Nepiesātināmo Mašīnu attīstība un izplatība un neierobežotā dabas resursu iznīcināšana pārvērta lauku ciemata kopienu (Labrīt, Viterspūnas kundze! Tik lielisku govi, kā jums, visā apkaimē neatrast!) par pilsētas fabriku rajonu dzīvi (Es ceru - kāss -, ka ogļu mums pietiks - klepus - līdz rītdienai!), bet pēc tam par lielpilsētas sabiedrību (Policista kungs! Nozagts ir viss, kas nebija pieskrūvēts pie grīdas!). Viktorijas laikā Industrializācijas Fanātisms guva visielāko atbalstu impērijas veidotāju un sabiedrības vidū, kuri sāka svēti ticēt, ka zinātnes un tehnoloģiju attīstība ļaus pārvarēt visas grūtības un agri vai vēlu darīs cilvēci laimīgu. Jebkurš cits viedoklis bija jau ķecerība.
Bet vēl pirms tam ņem-visu-un-neprāto-tukšu-par-sīkumiem uzskats tika eksportēts uz Jauno pasauli. Tam līdzi nāca pārliecība, ka laimi var nopirkt par naudu. Un nav brīnums, ja atceramies, ka pamatā imigrantu vilni veidoja no Eiropas cietumiemm bēguļojošie kriminālnoziedznieki un malumednieki kā arī fanātiski sektanti, vēlākie rūpnieki, kokvilnas un tabakas baroni, tirdzniecības impēriju īpašnieki. Šādi ļaudis cenšas par apkārtējo pasauli uzzināt tikai tik daudz, cik tas viņiem palīdz ko no tās iegūt, un ne vairāk. Un labi, ja kaut tik daudz zina. Piemēram, puritāņi neko nezināja par to, kā dzīvot Ziemeļamerikas mežos, pļavās un kalnos, nedz arī kā satikt ar cilvēkiem, kas tur dzīvoja pirms viņiem. øVispirms viņi nokrita ceļos lūgsnā, bet pēc tam ar ieročiem rokās metās virsū indiāņiem.ø Bet pēc tam - virsū dabai. Kā atceras Luters Bīrs (Luther Standing Bear), firmas Oglala Sioux īpašnieks:
øMes neraudzījāmies uz lielajiem līdzenumiem, krāšņajiem pakalniem un likloču upēm ar niedrājie krastos kā uz ko Mežonīgu. Tikai baltā cilvēka acīs šī daba bija mežonīga. Tikai viņam šī zeme Mudžēja no ežonīgiem dzīvniekiem un Mežonīgiem ļaudīm. Mēs nesapratām šādu aklumu. Zeme bija bagātīga, bet mēs paši gozējāmies tās Lielās Mistērijas labvēlībā. Un tikai tad, kad no austrumiem ieradās šausmīgais cilvēks, kurš neprātīgā niknumā metās virsū mums un tiem, ko mēs mīlējām, mēs sākāmsaprast, ko nozīmē vārds ømežonīgsø. Bet kad meža dzīvnieki sāka bēgt, tikai tālumā samanot cilvēka klātbūtni, mēs sākām dzīvot Mežonīgajos Rietumos.ø
Šobrīd, pateicoties šādam pamatam, mēs dzīvojam sabiedrībā, kuru dažkārt pieņemts dēvēt par Materiālistisku. Šāds apzīmējums neatbilst īstenībai. Patiesībā mēs dzīvojam Abstrakto Vērtību sabiedrībā, kurā lietas vērtē nevis pēc to pielietojuma, bet gan pēc tā, ko viņas simbolizē. Ja Rietumu sabiedrība patiesi cienītu Materiālo Pasauli, tad nebūtu tūkstošiem hektāru izgāztuvju zem klajām debesīm, nebūtu absolūtās mežu izciršanas, nebūtu nekvalitatīvu un neglītu preču, saindētu ūdeņu, milzīgu, degvielu patērējošu un izplūdes gāzes izdalošu nepraktisku automobiļu, kā arī visu pārējo kroplību un draņķību, ar kurām sastopamies ik uz soļa. Ja mūsu sabiedrība patiesi būtu materiālistiska, mēs mīlētu šo fizisko pasauli - un zinātu savu vietu tajā.
Īstenībā Rietumu cilvēki pat nepamana Materiālo Pasauli. Viņi to ātri izmet atstājot rūsam lietū. Materiālā pasaule ir Te un Tagad, bet šie ļaudis neciena savu Te un Tagad, nepievērš tam uzmanību. Viņi ir pārāk aizņemti, skrienot Turp un Tad. Bet rezultātā nezina, ne kur atrodas, ne kurp dodas.
- Iesim Ekspotīcijā? - Pūks dedzīgi jautāja. - Man liekas, ka es vēl nekad tur neesmu bijis. Kur tā Ekspotīcija ir?
- Ekspedīcija, vecais, dumjais Lāci! Tur ir iekšā øksø, saproti?
- Jā, - teica Pūks, - zinu. - Bet viņš nezināja vis.
- Mēs iesim atklāt Ziemeļpolu.
- Ā! - sacīja Pūks. - Un kas ir Ziemeļpols? - viņš vaicāja.
- Tā ir tāda lieta, ko atklāj, - nevērīgi paskaidroja Kristofers Robins, lai gan viņam pašam tas nebūt nebija īsti skaidrs.
Dīvaini, ka Rietumu cilvēki, kuri lepojas ar sasniegumiem visur un it visā, nekādi nespēj gūt panākumus, pievēršoties Tam Kas Ir. Visai traģikomiski šī pamatvērtību ignorēšana izpaužas Vēlēšanās, jo jau trīsdesmit gadus nācija, kurasevi uzskata par Brīvās pasaules Gaismu, vadošajos amatos ievēl Tumšos Ākstus, kuri velk mūs aizvien dziļāk tumsā. Ākstus, kuri pārvērš ekonomiku dīvainā purvā, kurā panākumus gūst alkatīgie, kukuļņēmēji un kukuļdevēji, tiek uzkrāti daudzmiljardu parādi, kurus nāksies maksāt nākamajām paaudzēm; kuri atsakās ko darīt, lai saglābtu pēdējo, kas palicis vēl no neskartās dabas (øNepieciešami nopietni pētījumiø), un kuri draud sūtīt bumbvedējus katrā gadījumā, kad kāda valsts nepietiekami ātri izpilda to, kas tiem liekas nepieciešams, pa vidam intervijās mētājot banālas pseidointelektuālas frāzītes (øJa esat redzējuši vienu sekvoju, tad esat redzējuši tās visasø).
Un, ja jau esam pieskārušies kokiem: ja vēlētāji nedzīvo ilūziju pasaulē, kāpēc gan ar katru dienu aizvien vairāk un vairāk runā par Apkārtējās Vides Glābšanu, taču kad jābalso par konkrētu vidi saglabājošu likumprojektu, balsis øparø ar katru gadu kļūst aizvien mazāk? ... Noraida likumprojektus par nepārstrādājama iepakojuma ražošanas ierobežošanu, neievēl neatkarīgos kandidātus, kuri paši sevi finansē, bet ievēl mežrūpnieku lobijus, kuri atklāti cīnās par dabas liegumu likvidēšanu... Cilvēki dzīvo ar pārliecību, ka dabas aizsardzībai nebūt netraucē tās øapgūšanaø, lai gūtu peļņu. Lai par saglābšanu maksā kāds Cits. Bet, ja atceramies, ka no visiem filantropu ziedojumiem dabas saglabāšanai ASV tiek veltīts mazāk nekā viens procents, tad skaidrs, ka šis nezināmais kāds Cits arī ir tikai iedomu tēls.
- Mēs visi ejam Ekspotīcijā ar Kristoferu Robinu!
- Kas tā tāda ir?
- Man liekas, kaut kas laivai līdzīgs, - teica Pūks.
- Ā! Laivai līdzīgs...
- Jā. Un ar to mums vajadzēs atklāt Polu vai ko citu. Jeb varbūt Olu? Šā vai tā, bet mēs ejam to atklāt.
Nelaime, ka Rietumos pārāk daudz I-ā sindroma pārņemtu ļaužu, kuri uz dabas pasauli raugās kā uz ko Svešu, Nepatīkamu, ko Jāuzvar, un kuras likumsakarības jāignorē, jo to vietā izdomāti Labāki un Humānāki Likumi un Normas. Pārāk daudzi tic tikai I-ā Zināšanām, kuras īgni ņirgājas par visu, kas ir ārpus mehāniskas pasaules uztveres - pasaules, kuras noslēpumus un būtību šī zinātne mēģina atklāt, lai ar to manipulētu iedzīvošanās nolūkos. Vai tas spēj izvest mūs no Drūmā Purva, kurā esam iekļuvuši? Vai spēj palīdzēt saskatīt iemeslus, kāpēc ziedošās Pļavas pārvērtušās Drūmajā un Saindētajā Purvā vai Tuksnesī?
Reliģiozie i-ā saka, ka planēta nav glābšanas vērta un par to nav jādomā. Vienīgā patiesā Vērtība esot katra cilvēka atsevišķā Nemirstīgā Dvēsele,un īsteni Ticīgu ļaužu dvēseles tikšot glābtas, nonākot debesu valstībā. Interesanti būtu uzzināt, ko viņi teiks svētajam Pēterim, nonākot debesu valstības vārtu priekšā, kad viņš uzjautās: ko darījāt ar pasauli, ko Dievs jums bija devis Dzīvošanai? Laikam šāds jautājums viņus makten izbrīnīs.
Savukārt I-ā-zinātne optimistiski apgalvo, ka kaut arī aina nav diezin ko rožaina, Tehnoloģijas mūs glābs no vides sabrukšanas; arī no tiem postījumiem, kurus rada pašas Tehnoloģijas, kuras ar katru gadu kļūstot videi Draudzīgākas. Vai dzirdot ko tik iracionālu neliekas, ka zinātne pretendē uz reliģijas lomu? Nu ja ne gluži reliģijas, tad kulta? Kaut ko vudu līdzīgu? Korī: Vunga ivunga, vuumba nuunga - Lielo Skārda Bundžu Dievs -, glāb mūs no heksahlorbenzola, dibromīda etilēna, toksikofēna, hlorodina, parationa un visa pārējā, ko mums devi un kā tagad ir pārāk daudz! Vunga ivunga - visiem jūru laimes!
- Klausies, Sivēn! - uztraukti paziņoja Pūks. - Mēs ejam Ekspotīcijā, visi, visi, ar lietām, ko var ēst. Kaut ko atklāt!
- Ko atklāt? - Sivēns bažīgi apvaicājās?
- Tāpat vien kaut ko.
- Neko plēsīgu?
- Kristofers Robins par plēsīgumu neko neteica. Viņš tikai sacīja, ka tur iekšā ir øksø.
- Ja kekss, tad nekas, - nopietni teica Sivēns. - Ka tikai nav kāds plēsīgs krekss.
Ne ar ko nepamatoti mīti, pārmantoti no paaudzes paaudzē, liek mums ticēt, ka no ømežonīgāsø dabas ir jāaizsargājas, tās stihiju jāsavalda. Dzīvot Smagās Rūpniecības vidū esot daudz drošāk un vieglāk. Tas nekas, ka pat aklais redz - dabu jāsargā no cilvēkiem, nevis otrādi, - tik un tā mēs raugāmies uz pasauli, atspoguļotu mūsu aizspriedumu greizajā spogulī. Grūti to salauzt, un palūkoties apkārt savām acīm. Kā savulaik teica sera A. Konan-Doila varonis Šerlokss Holmss: "Dabu izskaidrojošajām Idejām jābūt tikpat plašām un brīvām kā pati Daba ... Tas, kurš mēģina pacelties pāri dabai, agri vai vēlu būs pie tās kājām."
To pašu mums māca arī Džuan Dzi:
Kad valdnieki meklē zināšanas, bet neseko Dao, pavalstnieku dzīvē zūd kārtība un stabilitāte, sākas jukas. Pārlieku lielas zināšanas par šaujamajiem lokiem, arbaletiem, bultām un šaujamajām kaķenēm iznīdē putnus debesīs. Pārlieku lielas zināšanas par āķiem, tīkliem un citiem zvejas rīkiem iznīdē zivis ūdeņos. Pārlieku lielas zināšanas par lamatām un cilpām iznīdē dzīvniekus mežos.
Kad zināšanu kļūst pārlieku daudz, tās pārāk vispusīgas un izsmalcinātas, tās iznīdē cilvēkus visapkārt. Viņi sāk cīņu, lai iegūtu nezināmo, un aizmirst par zināmo. Viņi nosoda citu maldus, bet vairs nemana savus. No tā visa ceļas lielas jukas un nestabilitāte.
Ja saule un mēness vairs nespīdēs, kalni un upes zaudēs savu dzīvības spēku, un nebūs vairs četru gadalaiku, neviens kukainis vai augs nespēs saglabāt savu patieso dabu. Tas pats notiek ar ļaudīm, kurus pārņēmusi kāre pēc zināšanām. Tie pārstāj cienīt godu un vienkāršību, bet sajūsminās par pārmaiņām. Klusos un smalkjūtīgos vairs nemana, bet skaļos un nekaunīgos visur dzird. Tāda diemžēl ir zinātkāres daba. Tās izraisītās pārmaiņas iegrūž pasauli haosā.
Un vēl:
Ļaudis dod priekšroku tam, kas ir viņu sapratnes robežās, bet nesaprot, cik ļoti atkarīgi no tā, kas atrodas ārpus šīm robežām.
Pamēģināsim ilustrēt pēdējo apgalvojumu ar kādu īsu Radioaktivitātes Stāstiņu:
1930. gados, kad ļaudis sāka mirt, saindējušies ar radiju saturošiem tonizējošiem dzērieniem, amerikāņu valdība pirmo reizi noteica pieļaujamo radioaktivitātes līmeni. Kā parasti, katram gadījumam.
1940. gados, kad iepazinās ar Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanas sekām, šo līmeni samazināja divas reizes. Kā paši saprotat, drošības nolūkos.
1950. gados, kad ļaudis sāka uztraukties par radioaktīvajiem nokrišņiem pēc atombumbu izmēģināšanas, kuru dēļ daudzi saslima, maksimāli pieļaujamais radioaktivitātes līmenis atkal tika ievērojami samazināts. Drošs paliek drošs.
Tajā pašā laikā municipalitātes plaši reklamēja jaunos - øtīro un drošoø - atomenerģijas ieguves avotus. Valdības reklāmas plaši aicināja øApmeklēt Kopā Ar Ģimeni Atomenerģijas Parkuø. Daudzos apavu veikalos varēja pārbaudīt kājas ar rentgena aparātiem, utt. Un piepeši aizvien vairāk ļaudīm sāka konstatēt ømazliet-paaugstinātu-taču-normas-robežāsø apstarojumu. Lielākajai daļai no apstarotajiem attīstījās vēzis.
1960. gados aizvien vairāk un vairāk cilvēkie sāka likties, ka viņiem nav teikta Visa Patiesība par radioaktivitāti. Bet pēc tam...
1970. gados pētījumu rezultāti liecināja, ka dažādu medicīnas proceduru rezultātā cilvēki apstaroti deviņas reizes vairāk, nekā saņēmuši radioaktīvo starojumu ar piesārņotiem nokrišņiem. 1979. gadā AES "Three Mile" (Island, Pennsylvania) avārijas rezultātā tika apstarota un piesārņota milzu teritorija ap to.
1980. gados jauni Hirosimas upuru un to bērnu apskates rezultāti rādīja, ka radioktīvā apstarojuma rezultātā saslimstība ar vēzi ir piecpadsmit reizes lielāka, nekā domāja agrāk. Bez tam konstatēja, ka radioaktīvais apstarojums izsauc izmaiņas vairogdziedzerī, veicina spontānos abortus un virkni citu pataloģiju. Desmitgades beigās tāda pati avārija kā Pensilvānijā, notika PSRS Černobiļas AES, kaut arī visi eksperti bija vienbalsīgi apgalvojuši, ka kas tāds var notikt labi ja reizi tūkstoš gados. Presē laiku pa laika parādījās informācija par mazāk nopietnām noplūdēm citās AES... Un ømaksimāli pieļaujamoø radioaktivitātes līmeni atkal pazemināja.
Uz katra soļa varasvīri apgalvoja, ka Jaunās Iekārtas un radiācijas Jaunie Līmeņi ir Absolūti droši. Katru reizi tie izrādījās meli.
Šodien aizvien vairāk un vairāk cilvēku ik dienas saskaras ar televizoriem un kompjūteriem, no kuru ekrāniem nāk rentgena starojums, bet visapkārt pamatīgi palielināts elektromagnētiskais lauks. Valdības, pārdevēji un speciālisti apgalvo, ta tas ļaudim nu nekādi nekaitē. Bet ja radīsies kādas problēmas, mums par tām vēlāk paziņos.
Pēdējā laikā pati populārākā Izstarojošā mantiņa ir mikroviļņu krāsns, kurā pārtikas produkti tiek uzsildīti elektromagnētiskajā laukā. Pārdevēji un eksperti atkal apgalvo, ka šī Dabas Izmainīšana ir absolūti nekaitīga, citādi šīs Lieliskās Iekārtas neviens neļautu ražot un tirgot. Varbūt, ka tā ir taisnība. Bet tikpat liela varbūtība, ka tā tas nebūt nav.
Ticis galā ar savām sviestmaizītēm, Kristofers Robins kaut ko iečukstēja Trusītim. Trusītis atbildēja: - Jā, jā, protams! - un viņi abi pagājās mazliet augšup pa krastmalu.
- Es negribētu, lai citi to dzird, - sacīja Kristofers Robins.
- Es tāpat, - ļoti nozīmīgi atbildēja Trusītis.
- Redzi, Trusīt... Es tikai domāju... Un tad man ienāca prātā, ka arī tu varbūt nezināsi, pēc kā tas Ziemeļpols varētu izskatīties...
- Hm! - Trusītis nobraucīja ūsas. - Un tu tikai tagad man to prasi?
- Es jau zināju pats, bet man tagad ir piemirsies, - ierīgi atbildēja Kristofers Robins.
- Jocīgi, - sacīja Trusītis, - man arī. Zināju, bet esmu aizmirsis.
- Ja Ziemeļpols ir zemes ass, tad taču tam jābūt iespraustam zemē, vai ne?
- Protams, - Trusītis piekrita, - jo kas tā citādi būtu par zemes asi? Nekur citur kā zemē to nevarēja iespraust.
- Jā, es arī tieši tā domāju.
- Tātad mums jāmeklē kāds zemē iesprausts ass koks, puļķis vai miets, - nosprieda Trusītis. - Tikai kur tas varētu būt iesprausts?!
- Tieši to jau mūsu Ekspedīcija meklē, - teica Kristofers Robins.
- Paklau, Sivēn, kas tur aiz loga?
- Bubulis! - iekviecās Sivēns, pielēkdams no krēsla.
- Nē taču. Tas ir tikai pastnieks. Tas par to Bubuli bija tikai joks, vai ne?
- Jā, - Sivēns nosarka. - Nu protams... joks.
- Hm. Bet ja tas patiesi būtu Bubulis? Vai tad viņš ir Plēsīgs?
- Nezinu, - nomurmināja Sivēns. - Ej nu sazini, kas tiem Bubuļiem prātā. Nekad nevari būt īsti drošs...
- Bet tu tak pat īsti nezini, kā Bubulis izskatās, vai ne?
- Nezinu. Tur jau tā lieta.
- Un pat nezini, vai tādi Bubuļi maz ir.
- Nu nekad nevari būt drošs...
- Ne jau šeit, aiz mūsu loga...
- Patiesi?
- Tieši tā. Tu vairs nekur neredzēsi Bubuli, toties ieraudzīsi žirafi, kura karina pie tavas mājas dēli ar tava vectēva vārdu.
- O! - teica Sivēns. - Liekas, es sapratu.
Pie kā mēs beigu beigās palikām? Ak jā - ilūzijas.
Lūk ko par to, daoismam visai tuvu uzrakstītajā grmatā øMaģiskais bērnsø, saka J.Č.Pirss:
"Mums liekas, ka ar izsmalcinātu intelektuālu manipulāciju un sarežģītu ietaišu palīdzību varam ne tikai paredzēt dažādas dabas parādības, bet pat kontrolēt visuma spēkus. Mēs esam par to pārliecināti, jo esam sev iestāstījuši, ka tikai izmantojot savu intelektu izdzīvojam mums naidīgajā dabas pasaulē. Tieša prāta-smadzeņu un informācijas avota - planētas - savstarpēja mijiedarbība tiek noliegta Rietumu loģiskajā domā un liekas loģiskajā domā kā tādā. Mijiedarbība ar planētu kā dzīvu organismu paredz, ka planēta mums atbild. Taču viens no Rietumu domas pamatpostulātiem ir tas, ka prāts nevar pasauli uztvert savādāk, kā tikai saņemot par to informāciju no maņu orgāniem, un šo informāciju ar intelektu apstrādājot. Šis pasaules uzskats automātiski mums atņēmis iekšējo spēku. Nu mēs esam atkarīgi no ārēja spēka avota: ierīču un ietaišu izmantošanas. Tādējādi mēs pastāvīgi pilnveidojam tikai tās zināšanas, kuras mums palīdz izmantot, radīt, pilnveidot un apkalpot aparatūru. Vienīgais attīstības līmeņa kritērijs ir kultūras sfēra, kura mums piedāvā vai sola ierīču ražošanas apjomu pieaugumu, dabas spēku kontroli un, galu galā, eksistences drošību. Perspektīva ir tikai ierīču jaudas un spēka pieaugumā. Arī bērnu izglītošana un apmācība tiek reducēta uz spēju izdomāt, uztaisīt un izmantot aizvien pilnīgākas ierīces.
Taču ne šī zināšanu sfēra, ne nemitīgi pilnveidotās tehnoloģijas nekad nav nodrošinājušas un nenodrošina arī tagad mums elementāru fizisku drošību un labklājību. Jo lielāku lomu mūsu dzīvē ieņem tehnoloģijas, jo vairāk pieaug mūsu uztraukumi, bailes, naidīgums, neapmierinātība un agresija. Nevar nepamanīt tiešo saikni starp mūsu stresu un tehnoloģisko dzīvesveidu, jo arī mūsu intelekts ir tiešs šīs zināšanu sfēras produkts. Mūsu prāts tic, ka jebkuras nepilnības, ppiemēram, ciešanas, bailes, nabadzība, kuras butībā ir mūsu darbības sekas, vienkārši signalizē, ka ko jāpilnveido zināšanās vai tehnoloģiju ražošanā, izplatīšanā, pieietošanā. Un pat tad, kad šīs zināšanas mūs izolē no patiesās dzīves, rada stresu un depresiju, pat tad tās liek mums domāt, ka glābiņš meklējams ārējās vides uzlabošanā ar šo zināšanu palīdzību."
Citiem vārdiem sakot, mūsdienu cilvēka lielākā problēma ir maldīgs, mākslīgi izdomāts skatījums uz dzīvi, vientulība, garīgs tukšums un nespēja sevi mainīt, kas ir tiešas viņa iluzorās dommāšanas un attālināšanās no dabas sekas. Daosi mūs brīdināja, ka tā tas notiks. Un deva padomu, kā no tā izvairīties. Nu ir pienācis laiks.
Pirmās daļas beigas.
(c) tulkojis A.Buks, 2003.