IEVADS
- Ko tu te raksti? - jautāja Vinnijs Pūks, uzrāpjoties uz mana rakstāmgalda.
- Pūka dao, - es atbildēju.
- Ko dod? Kāpēc dod? Kas dod? - pārjautāja Pūks, nejauši izsmērējot vienu no tikko uzrakstītajiem vārdiem.
- Pūka dao - es atbildēju, ar pildspalvu pastumjot nost viņa ķepu no lapas.
- Tas vairāk atgādina Pūkam dod!, - teica Pūks, rīvējot savu ķepu.
- Nu nemaz neatgādina, - es jau niknāk atcirtu.
- Bet par ko tas ir? - jautāja Pūks, noliecoties uz priekšu un izsmērējot vēl vienu vārdu.
- Par to, kā būt laimīgam un mierīgam jebkuros dzīves apstākļos! - es skaļi iebrēcos.
- Bet tu pats to maz esi lasījis? - jautāja Pūks.
Tas notika jau pēc tam, kad daži no mums bija spriedelējuši par Lielajiem Meistariem un Skolotājiem. Kāds bija stāstījis, ka tie visi nākuši no Austrumiem, bet es teicu, ka ne gluži visi, tak viņš nekādi nespēja apstāties (gluži kā šis teikums) savos jautājumos, nekam nepievēršot uzmanību, līdz es nolēmu nolasīt citātu no apkopojuma "Rietumu gudrības", un lai pierādītu, ka pasaule sastāv no kā vairāk, nekā no vienas puses, un es nocitēju:
Kad tu no rīta pamosties, Pūk, - jautāja Sivēns, - ko tu sev jautā vispirms?
- Protams, kas būs brokastīs? - atbildēja Pūks. - Bet ko tu sev jautā, Sivēntiņ?
- Es sev saku, diez, interesanti, kas ar mani tāds brīnišķīgs šodien varētu notikt? - teica Sivēns.
Pūks domīgi pamāja ar galvu. - Būtībā tas ir viens un tas pats, - viņš teica.
- Kas tas ir? - jautāja Skeptiķis.
- Viena Rietumu daosa gudrība, - es atteicu.
- Izklausās, it kā tas būtu no "Vinnija Pūka", - viņš teica.
- Tā arī ir, - es teicu.
- Bet tas taču nav par dao, - Skeptiķis protestēja.
- Tas ir tieši par dao, - es atbildēju.
- Tak nē, - viņš palika jau neiecietīgāks.
- Bet par ko gan citu, tavuprāt, tas ir? - es jautāju.
- Nu, bet protams, ka par to lempīgo lācēnu, kurš visur bāž savu degunu, uzdod dumjus jautājumus, sacer visādas dziesmiņas un iekuļās dažādos notikumos, tai pašā laikā nekļūstot ne par matu gudrāks un nezaudējot savu neviltoto optimismu. Lūk, par ko tas ir, - Skeptiķis atbildēja.
- Būtībā tas ir viens un tas pats, - es teicu.
Un tad man radās doma uzrakstīt grāmatu, kura skaidrotu dao būtību, par paraugu ņemot Vinniju Pūku, un izskaidrotu Vinniju Pūku no daoisma viedokļa.
Uzzinot par maniem nodomiem, vieni sašuta: "Nejēdzība!" un vēl ko tamlīdzīgu. Citi teica, ka tā esot visdumjākā ideja, kādu tie dzirdējuši un, ka es acīmredzot murgoju. Daži izteicās, ka ideja, nenoliedzami, esot interesanta, taču ļoti grūti realizējama.
"Tu vispār spēj iedomāties, ar ko sākt?" - viņi jautāja. Taču, kāds sens daosu teiciens skan: "Tūkstoš li tāls ceļš sākas ar vienu soli".
Tāpēc sāksim no sākuma...
PŪKA DAO?
Redzi, Pūk, - es teicu, - daudzi ļaudis, acīmredzot, nezina, kas īsti ir daoisms...
- Vai patiešām? - teica Pūks, blisinot acis.
- Tāpēc arī šāda nodaļa ir vajadzīga - lai kaut ko izskaidrotu.
- Āā, nu saprotu.
- Un visvienkāršākais veids, kā to darīt, ir mirklīti paklejot pa Ķīnu.
- Ko? - jautāja Pūks, no izbrīna plaši ieplešot acis. - Tūdaļ pat?
- Nu bet protams. Viss, ko mums jādara, ir jāatslīgst klubkrēslā un jāatslābinās, ? mēs jau esam tur.
- Āā, nu saprotu, - teica Pūks.
Iedomāsimies, ka klīstam pa šauru, mazu putekļainu ieliņu kādas Ķīnas lielpilsētas nomalē, un uzduramies mazai bodītei, kurā tiek tirgoti klasiskās glezniecības darbi. Mēs ieejam tur un lūdzam parādīt mums kādu alegorisku darbu paraugus - teiksim, kaut ko ar humoriņu, bet reizē arī ar Dziļu Domu. Bodītes īpašnieks smaida. "Man tieši ir tas, kas jums nepieciešams!", - viņš, saķēris jūs aiz piedurknes, velk dziļāk telpā, klāstot par tikko pārdošanai izlikto gleznu, - "brīnišķīga, lieliska, nenovērtējama "Etiķa degustētāju" kopija!". Tiekam iestumti dziļāk veikala telpā pie liela galda, uz kura pārdevējs straujām kustībām izritina vīstokli. "Piedodiet, bet man uz brīdi ir jāiziet", - viņš saka, un pazūd kur dibentelpu pustumsā, atstājot mūs vienus.
Kaut arī redzams, ka kopija ir pavisam svaiga, mēs zinām, ka oriģināls tika radīts ļoti, ļoti sen. Tiesa, precīzi nemaz nav zināms, kad.
Gleznā mēs redzam trīs cilvekus, stāvot ap etiķa trauku. Katrs no viņiem, apmērcējis pirkstu, nu mēģina izgaršot. Pēc to seju grimasēm uzreiz var redzēt, kā kurš to vērtē. Tak atceries, Pūk - tā kā glezna ir alegoriska, mums jāsaprot, ka tie nav vienkārši kaut kādi tur prasti etiķa degustētāji, bet gan Ķīnas "Trīs Mācību" pamatlicēji un etiķis, ko viņi nogaršo, simbolizē Dzīves Būtību. Trīs Skolotāji - tie ir Kun Fudzi (Konfūcijs), Buda un Lao Dzi, daoisma pamatlicējs. Un pati glezna uzskatāmi demonstrē šo trīs Skolotāju dzīves pozīciju: pirmajam izteiksme skāba, otrajam - rūgta, bet trešajam sejā staro smaids.
Konfūcijam dzīve likās skāba. Viņš uzskatīja, ka tagadne zaudējusi saikni ar pagātni un, ka pašreizējā cilvēku dzīve ir klajā pretrunā ar Debesu Ceļu, kuru iet visa daba (doma nav visai oriģināla, taču tas nekas). Tāpēc viņš piešķīra īpašu nozīmi senču, to dzīvesveida, kā arī seno rituālu un ceremoniju godināšanai, kur Debesu Dēls, imperators ir kā starpnieks starp bezgalīgajām Debesīm un prātam aptveramo zemi. Konfucismā strikti pārdomātu, un pēc stingriem kanoniem veidotu mūziku, kanonizētus soļus, žestus un frāzes papildināja ārkārtīgi sarežģīta rituālu sistēma, kur katra ceremonija tika izmantota konkrētam mērķim strikti noteiktā laikā. Visam dzīvē ir noteikta sava vieta; visam jābūt noteiktā kārtībā. Par to ir pat sens sakāmvārds: "Ja krēsls nolikts nepareizi, meistars nekad uz tā nesēdīsies".
Budam šīs zemes dzīve likās vēlmju un kaislību pilna, kas to pilda ar rūgtumu un vilšanos. Viņam pasaule likās kā tāds lamatu pārpilns mehānisms, ilūziju ģenerators, vilšanās sāpju pārpilns "vāveres ritenis". Uzcītīgie Budas sekotāji domāja, ka mieru un dvēseles līdzsvaru var rast, tikai izraujoties no šīs "nīcīgās pasaules" un sasniedzot nirvanu, burtiski - "bezvēja" stāvokli. Kaut arī optimistiskie ķīnieši, pateicoties daoismam, krasi reformēja no Indijas atnākušo jau dogmās ieslīgušo budismu, par dzen jeb čaņbudismu, klasiskā budisma sekotāji tik un tā apgalvoja, ka ceļš uz nirvanu viņiem jāiet caur ikdienas eksistences "rūgtuma vēju".
Savukārt Lao Dzi mācīja, ka katrs jebkurā brīdī var sasniegt harmoniju, kura no laika gala vienmēr bijusi starp debesīm un zemi, taču noteikti to nevar panākt ar pašizdomātu rituālu palīdzību. Savā grāmatā "Daodedzin" viņš rakstīja, ka zeme savā būtībā ir debesu spogulis, un tās vada vieni dabas likumi, kam, tiesa, nav nekā kopīga ar cilvēku vidū pastāvošajiem likumiem. Šīs likumsakarības nosaka ne tikai planētu rotāciju, bet visu - arī putnu dziesmas mežā un zivju kustību jūrā. Pēc Lao Dzi domām, jo vairāk cilvēks iejaucas dabas līdzsvarā, kuru uztur universālas likumsakarības, jo tālāk viņš aiziet no harmonijas. Jo lielāka piepūle, jo lielākas problēmas. Visam pasaulē jau tāpat piemīt sava iedaba, neatkarīgi no tā, vai tas ir viegls vai smags, sauss vai slapjš, ātrs vai lēns. Un šo iedabu nevar mainīt, nedeformējot un nenodarot ļaunu. Kad no ārienes tiek uzspiesti kādi izdomāti noteikumi, konflikts ir neizbēgams, un tad jau tā dzīve top rūgta...
Dzīve Lao Dzi uztverē nav vis sāpju pārpilns vāveres ritenis, bet gan skolotājs, kas mums nemitīgi dod vērtīgas zināšanas (pa reizei ar lineālu uzsitot pa dibenu, ja esam pārāk slinki). Vajag nemitīgi mācīties un dzīvot saskaņā ar dabas likumiem, un tad viss būs lieliski! Tā vietā, lai novērstos no "nīcīgās pasaules", Lao Dzi ieteica "saplūst ar pasauli". To, kas atrodas aiz visām lietām un parādībām pasaulē, viņš sauca par Dao, jeb "Ceļu". Viņš mācīja, ka dabas Ceļu nevar aprakstīt vārdos, un jebkurš mēģinājums to darīt būs tikai kārtējā cilvēka prāta radītā mākslīgā koncepcija, kas visu vēl vairāk saputros. Tomēr šo ceļu var sasniegt, izprotot to nevis ar prātu, bet intuitīvi - ejot to, saplūstot ar to.
Gadsimtu gaitā Lao Dzi mācība attīstījās un izvērsās trijās plūsmās: filozofiskajā, mūku un tautas. Tās visas trīs var apzīmēt ar kopīgo jēdzienu - daoisms, taču tās pamatu pamatā ir vienkārši pasaules pieņemšana, spēja optimistiski, spontāni un harmoniski dzīvot un sadzīvot ar Visu šajā dzīvē. No daoisma viedokļa šādas attieksmes rezultāts būs laimīga dzīve. Šo laimīgo mierīgumu un smalko humora izjūtu var redzēt pat visnopietnākajos daoisma traktātos, kuri daudzi tika radīti vairāk nekā pirms diviem gadu tūkstošiem.
- Bet kāds tam sakars ir ar etiķi? - jautāja Pūks.
- Bet vai tad es nupat to neizskaidroju?
- Man tā neliekas vis.
- Nu labi - mēģināšu izklāstīt.
- Nu tā uzreiz vajadzēja, - Pūks nosēcās un iekārtojās ērtāk.
Kāpēc Lao Dzi gleznā smaida? Beigu beigās etiķim, kurš simbolizē dzīvi, taču vajadzētu būt negaršīgam, par ko liecina Budas un Konfūcija neapmierinātie ģīmji. Bet daoisma harmoniskā dzīves uztvere, attieksme pret dzīves parādībām, kurās citi saskata tikai negācijas, ļauj uz visu raudzīties pozitīvi. Rūgtums un vilšanās rodas tikai no neapmierināta un nepateicīga prāta. Dzīve pati par sevi ir skaista, salda, ja to uztver tādu kāda tā ir, neprasot ko īpašu. Tieši te slēpjas gleznas "Etiķa degustētāji" jēga...
- Salda? Tu domā - kā medus? - jautāja Pūks.
- Nu... varbūt ne gluži TIK salda. Tas jau būtu par traku.
- Ēē. Vai mēs vēl joprojām esam Ķīnā? - uzmanīgi iejautājās lācis.
- Nē. Mēs nu visu esam izskaidrojuši un nu sēžam pie sava rakstāmgalda.
- Uh, labi gan.
- Tieši laikā, lai varētu mazliet iestiprināties, - lācēns piemetināja, dodoties uz VIRTUVI.
KĀ DAO?
Reiz kādā vēlā vakara stundā mēs apspriedām jēdzienu "gudrība" un jau gandrīz migām ciet, kad Pūks piepeši paziņoja, ka dao principu izpratne viņam pārmantota no senčiem.
- Taviem senčiem?!? Un piemēram, kuriem? es pajautāju.
- Piemēram, Pūks Dao Dzi, slavenas ķīniešu gleznotājs, atbildēja Pūks.
- Tu maldies, tas ir Vū Dao Dzi.
- Nu bet kā tad būtu ar slaveno daosu dzejnieku Li Pūku? - uzmanīgi pavaicāja Pūks.
- Tu domā Li Boo?
- Ak, - nopūtās Pūks, pētot grīdu.
- Īstenībā tas neko nenozīmē, - es teicu, - tāpēc, ka viens no svarīgākajiem daoisma principiem ir nosaukts tavā vārdā.
- Vai patiesi?! - Pūks iejautājās ar neslēptu cerību balsī.
- Nu bet protams! Tas ir "pū", jeb Neaptēstais Baļķis (angliski lācēna vārdu izrunā bez "ks" beigās - tulk.).
- Ak, es to pavisam biju aizmirsis!
(Tagad mēs pamēģināsim noskaidrot, kas īsti ir pū, jeb Neaptēstais Baļķis. Kā jau pieņemts klasiskajos daoisma tekstos, necentīsimies īpaši iepringt un to skaidrot ar garu un nesaprotamu vārdu virknēm, jo tās tikai visu vēl vairāk saputros. Pie tam var rasties iespaids, ka tā ir tikai kārtējā intelektuālā koncepcija, kuru tā arī var atstāt neauglīgu diskusiju līmenī. Pēc tam vēl jūs pajautāsiet: "Nu labi - ideja nav nemaz tik slikta, bet kas no tā mainās?" Tāpēc pamēģināsim to nevis skaidrot, bet ar kādu piemēru palīdzību nodemonstrēt.
Starp citu, pū izrunā ar skaņu, kāda rodas karstā vasaras dienā nopūšot no rokas mušu.
Taču, pirms mēs uzaicinām mūsu Pastāvīgo Ekspertu, pamēģināsim vēl ko noskaidrot.
Neaptēstā Baļķa princips ir, ka visās lietās un parādībās slēpjas to pašu dabiskais spēks - kuru itin viegli zaudēt, ja atsakāmies no vienkāršības. Hieroglifu Pū parastā ķīniešu vārdnīca skaidro šādi: "dabisks, vienkāršs, skaidrs, patiess". Pats hieroglifs sastāv no divām daļām: pirmā, sakne, nozīmē "koks", bet otrā, fonētiskā, jeb izrunu nosakošā, nozīmē "birzs". Tā no "koks birzī", jeb "birzs" cēlies jēdziens "lietu dabiskais stāvoklis" - ko Rietumos tulkotajos daoisma traktātos tulko kā "Neaptēstais Baļķis".
Šis daoisma pamatprincips attiecas, kā uz visu apkārtējo tā dabiskajā skaistumā, tā arī uz cilvēkiem. Vai arī uz Lāčiem. Un tas mūs atved pie Vinnija Pūka, kurš ir tīrs un patiess Neaptēstā Bluķa iemiesojums dzīvē. Lai gan kā šī principa ilustrācija, viņš varētu pirmajā acu uzmetienā pat likties PĀRĀK vienkāršs...)
- Bet manuprāt mums vajadzēt doties vairāk pa labi, - uztraucies teica Sivēns. - Un kā tu domā, Pūk?
Pūks paskatījās uz savām ķepām. Viņš zināja, ka viena no tām ir labā, zināja arī, ka, kad viņš izlems, kura ir labā, otrā izrādīsies kreisā. Taču viņš nekādi nespēja atcerēties, ar ko sākt. - Nu..., - neizlēmīgi teica Pūks.
(...neatkarīgi no tā, kādu viņu redz apkārtējie, it īpaši tie, kuri pārāk paļaujas uz izskatu, Pūks, Neaptēstais Baļķis, ir spējīgs pabeigt iesākto pateicoties tieši savai vienkāršībai. Jebkurš no kalniem nokāpis sirms daoss jums paskaidros, ka "vienkāršs" ne vienmēr nozīmē "dumjš". Daoisma ideāls ir kluss, mierīgs, apkārtni atspoguļojošs Neaptēstā Baļķa "spoguļprāts". Un vēl interesantāk, ka tieši Vinnijs Pūks, nevis gudrais Trusītis, Pūce vai I-ā, ir Vinnija Pūka un Jaunā māja Pūka Priedītēs galvenais varonis.)
- Un tā, - teica Trusītis, - mēs esam pamanījušies apmaldīties. Tas nu ir fakts.
Viņi sēdēja un atpūtās mazā smilšu bedrē pašā Meža vidū. Pūkam tā jau bija šausmīgi apnikusi, un viņam bija pamatotas aizdomas, ka šī bedre viņiem seko pa pēdām: lai uz kuru pusi viņi ietu, vienmēr viņi nonāca atkal pie bedres, un katru reizi, kad tā iznira no miglas, Trusītis uzvaroši paziņoja: "Nu es zinu, kur mēs esam!", bet Pūks skumji nosēcās: "Es arī..." Sivēntiņš vispār neko neteica. Viņam arī ļoti gribējās izdomāt kaut ko tādā brīdī sakāmu, bet viņam nāca prātā tikai: "Palīgā! Palīgā!". Un tas nu izklausītos pavisam muļķīgi, kad viņam blakus bija Pūks un Trusītis.
- Nu ko, - taica Trusītis pēc ilga klusuma, ko neviens nebija izmantojis, lai pateiktos par šīsdienas jauko pastaigu. - Varbūt labāk tomēr iesim. Uz kuru pusi dosimies?
- Bet ko, ja... - nesteidzīgi sāka Pūks, - ja aizejot kādu gabalu no šīs Bedres, mēs mēģinātu to atkal uzmeklēt?
- Kāds no tā labums? - brīnījās Trusītis.
- Redzi, - paskaidroja Pūks, - kad mēs meklējam Ceļu uz Mājām, mēs to neatrodam, tāpēc es domāju: ja mēs meklētu Ceļu uz Bedri, mēs to noteikti NEatrastu, un tas jau būtu Ļoti Labi. Tā mēs varētu nejauši atrast to, ko nemaz nemeklējam, bet tas var izrādīties par to, ko mēs patiesībā meklējam.
- Neredzu tajā visā nekādas jēgas, - teica Trusītis.
- Es arī ne, - kautrīgi teica Pūks, - Jēgas nav. Taču tā te gandrīz bija, kad es sāku runāt. Laikam jēga pa ceļam apjēgusies un vairs negrib.
- Ja es aiziešu no šīs Bedres un nākšu atkal atpakaļ, es to, protams, atradīšu.
- Es iedomājos, ka varbūt tomēr neatradīsi, - teica Pūks. - Bet tas jau bija tāpat vien.
- Tu pamēģini, - piepeši sarunā iejaucās Sivēns, - bet mēs tevi te pagaidīsim.
Trusītis nicīgi nosprauslājās, lai parādītu, cik Sivēns ir dumjš, un pazuda miglā. Nogājis kādu gabalu, viņš pagriezās un nāca atpakaļ... Kad Pūks un Sivēns bija viņu velti gaidījuši kādas divdesmit minūtes, Pūks piecēlās.
- Nez kāpēc man tā jau likās, - viņš teica. - Sivēn, ejam nu mājās.
- Pūk!... - iekviecās Sivēns, trīcot no uztraukuma. - Vai tad tu zini Ceļu?
- Nē, - atteica Pūks, - taču man mājās bufetē ir divpadsmit medus podiņi, kuri jau sen mani sauc atpakaļ. Es viņus tā īsti līdz šim nevarēju sadzirdēt, jo tas Trusītis visu laiku tarkšķēja, bet, ja neviens nejaucas maniem medus podiem pa vidu, tad man liekas, Sivēn, ka es dzirdu, kur tie ir! Ejam!
Viņi cēlās un gāja, un Sivēns ilgu laiku neteica ne vārda, lai neiejauktos pa vidu medus podiem; un tad viņš pēkšņi klusu iekviecās... un ieurkšķējās... jo viņam sāka likties, ka viņš zina, kur atrodas, bet skaļi pateikt viņš to neiedrošinājās, lai neizrādītos, ka viņš kļūdījies. Bet, tikko Sivēns bija gandrīz jau nospriedis, ka ir vienalga, vai podi vēl sauc vai nesauc, priekšā kāda balss sāka ūjināt, un no miglas parādījās Kristofers Robins.
(Galu galā, ja par visu svarīgāks būtu Prāts, tad pirmajā vietā būtu Trusītis, nevis Lācis. Taču dzīvē viss ir savādāk.)
- Mēs atnācām novēlēt tev Daudz Laimes Ceturtdienā, - teica Pūks, kad bija divreiz iegājis un izgājis pa Trusīša mājas durvīm, lai pārbaudītu, vai tās nav novājējušas.
- Kas tad šī par sevišķu ceturtdienu? - brīnījās Trusītis, un kad Pūks bija to paskaidrojis, Trusītis, kura dzīve sastāvēja no Ļoti Svarīgām Darīšanām, teica: - Ā... un es domāju, ka jums tiešām kas nopietns sakāms... - Viņi apsēdās, lai mazdrusciņ... un drīz Pūks ar Sivēnu atkal devās ceļā. Vējš nu pūta no mugurpuses, un sarunājoties vairs nevajadzēja klaigāt.
- Trusītis, viņš ir gudrs. - domīgi teica Pūks.
- Jā..., - piekrita Sivēns, - Trusītis ir gudrs.
- Viņam galvā ir Smadzenes, nevis Zāģu Skaidas.
- jā, - Sivēns sacīja, - viņam ir smadzenes.
Kādu brīdi viņi klusēdami domāja par Trusīša smadzenēm.
- Laikam tāpēc, - pēc brīsniņa piebilda Pūks, - laikam tāpēc viņš nekad neko nesaprot.
(Un, ja gudrais Trusītis ne vienmēr izprot situāciju, tad I-ā vēl jo vairāk. Kāds tam iemesls? To varētu saukt par "ēzelīša I-ā attieksmi pret dzīvi". Ja Trusītis tiecas pēc Zināšanām, lai būtu gudrs, Pūce - lai izskatitos gudra, tad I-ā Zināšanas ir nepieciešamas, lai par kaut ko žēlotos. Katrs, kuram nav šādas attieksmes, saprot, ka I-ā attieksme pret dzīvi traucē tādām parādībām kā gudrība un laime, un ļoti kavē jebkura Jēdzīga Darba īstenošanu dzīvē.)
I-ā, vecais, pelēkais ēzelis, stāvēja strautiņa malā un raudzījās uz savu atspulgu ūdenī.
- Nožēlojami, - viņš teica. - Tā nu tas reiz ir. Nožēlojami.
Viņš pagriezās un lēnām pagājās pa strautmalu kādu gabaliņu uz leju, pārbrida strautam pāri un pa otru krastu atkal tikpat lēni atnāca atpakaļ. Tad viņš vēlreiz paskatījās ūdenī uz savu atspīdumu.
- Tā jau es domāju, - viņš teica. - Skaties, no kuras puses gribi, tas pats vien būs. Bet nevienam jau nav nekādas daļas. Kas tad viņiem? Bēdīgi. Ne vairāk, ne mazāk.
Ēzelītim aiz muguras nobrīkšķējās papardes, un no krūmiem parādījās Pūks.
- Labrīt, I-ā, - teica Pūks.
- Labrīt, lāci, - I-ā drūmi atsaucās. - Ja šo rītu var saukt par labu. Par ko es šaubos, - viņš īdzīgi piebilda.
- Kas noticis, I-ā?
- Nekas, lāci, nekas. Visi jau nevar. Dažiem jau nepienākas. Un tur neko nevar darīt.
(Nevar teikt, ka I-ā nepiemistu zināms sarkasms.)
- Sveiks, I-ā! - viņi priecīgi uzsauca ēzelītim.
- Ā, - teica I-ā, - jūs esat apmaldījušies?
- Mēs atnācām apraudzīt, kā tev klājas, - teica Sivēns. - Tev un tavai mājai. Skaties, Pūk, vēl turas!
- Patiešām, - sacīja I-ā. - Ļoti savādi. Kādam vajadzētu gan nākt un to sagāzt.
- Mēs iedomājāmies, ka varbūt vējš aizpūtis tavu māju, - teica Pūka.
- Ak tā? Acīmredzot tāpēc neviens nav uzņēmies liekas pūles. Un es, muļķis, iedomājos, ka vienkārši aizmirsuši.
(Liekas, ka tas patiešām nav īpaši jautri. Pat pārāk sarežģīti. Beigu beigās - kāpēc visi tā mīl Pūku?)
- Nū... kaut vai tāpēc..., - teica Pūks.
(...Jā, kaut vai tāpēc, ka ir tāds Neaptēstā Baļķa princips. Bet tomēr, kas Pūkā tāds pievilcīgs? Par ko gan citu viņu mīl, ja ne par...)
- Nu... kaut vai par...
(...vienkāršību, Neaptēstā Baļķa vienkāršību, dabiskumu un omulību. Bet Vienkāršībā pats jaukākais - tās sadzīviskā gudrība, kaut-ko-garšīgu-uzēst gudrība - gudrība, kuru tik viegli saprast.
Tāpēc lai Pūks pats mums izskaidro Neaptēstā Baļķa būtību.)
- Un tā, Pūk, ko tu mums vari pastāstīt par Neaptēsto Baļķi?
- Par koa? - tramīgi iejautājās Pūks, apsēžoties un ieplešot acis.
- Nu Neaptēstais Baļķis. Tu tak zini...
- Ā, tas... Nu...
- Ko tu vari par to pateikt?
- Es neesmu vainīgs, - teica Pūks.
- Tu...
- Tas laikam būs Sivēns, viņš teica.
- Tas nebiju es! - iekviecās Sivēns, un viņa ausis uztraukumā sāka drebēt.
- Ā, Sivēntiņ. Kur tu...
- Tas nebiju es, - Sivēns nervozi atcirta.
- Nu tad tas laikam bija Trusītis, - teica Pūks.
- Tas Nebiju es! - uzstāja Sivēns.
- Vai kāds mani sauca? - jautāja Trusītis, negaidot parādoties aiz krēsla atzveltnes.
- Ā, Trusītis, - es teicu. - Mēs te runājam par Neaptēsto Baļķi.
- Es neesmu to nekur manījis, taču aiziešu un pajautāšu Pūcei.
- Tas nemaz nav nepiecie..., - sāku es.
- Par vēlu, - teica Pūks. - Viņš jau aizskrēja.
- Es pat DZIRDĒJIS neesmu ne par kādu Neaptēsto Baļķi, - teica Sivēns.
- Un es arī, - teica Pūks, - berzējot ausi.
- Tā vienkārši ir tāda alegorija, - es teicu.
- Ale... kas? - pārjautāja Pūks, ieplešot acis.
- Alegorija. Tas nozīmē, ka... nu būtībā Neaptēstais Baļķis, tas ir tas pats kā pateikt “Vinnijs Pūks?.
- Un viss?!? - samulsis pārjautāja Sivēns.
- Bet es ta domāju..., - nosēcās Pūks.
(Pūks nespēj mums aprakstīt vārdos, kas ir Neaptēstais Baļķis, jo viņš pats ir Neaptēstais Baļķis. Tur jau slēpjas Neaptēstā Baļķa būtība. Kad jūs aizmirstat augstprātību, sarežģītību un citas tamlīdzīgas lietas, jūs agri vai vēlu atklājat sevī to dabisko, bērnišķīgi tiešo un vienkāršo, reizē arī noslēpumaino zināšanu, ko zin visi, kuri ir Neaptēstie Baļķi: Dzīve - tas ir Lieliski!)
Kādā rudens rītā, kad vējš, kas pa nakti bija nopūtis kokiem visas lapas, tagad pūlējās nopūst arī zarus, Pūks ar Sivēnu sēdēja Pārdomu Vietā un domāja.
- Zini, ko es domāju? - Pūks sacīja. - Es domāju, ka mums vajadzētu aiziet uz Pūka Priedītēm un apraudzīt I-ā. Varbūt vējš ir sagāzis viņa māju un viņam vajadzīgs kāds, kas to atkal uzceļ.
- Man gan liekas, - teica Sivēns, - ka labāk mums vajadzētu aiziet pie Kristofera Robina, tikai viņš tāpat nebūs mājās, un nav vērts.
- Iesim ciemos pie visiem pēc kārtas, sacīja Pūks. - Jo - kad tu esi jūdzēm tālu gājis pa aukstu vēju un pēkšņi ienāc kāda mājās un tad kāds tev saka: "Sveiks, Pūk. tu esi atnācis tieši laikā, lai mēs mazliet uzēstu!" - un jūs uzēdat... tad diena nav vis veltīgi, bet Draudzīgi Nodzīvota.
Sivēns domāja, ka vajadzīgs Iemesls, lai visus pēc kārtas apciemotu, kā, piemēram, Sīka Meklēšana vai Ekspotīcijas Urganizēšana. Vai Pūks nevarētu kaut ko izdomāt?
Pūks varēja.
- Mēs iesim tāpēc, ka ir Ceturtdiena, - viņš teica. - Mēs iesim un visiem novēlēsim Daudz Laimes Ceturtdienā. Ejam, Sivēn!
(Neaptēstā Baļķa stāvoklis ļauj izbaudīt vienkāršību un mieru, dabiskumu un skaidrību. Kopā ar to nāk spēja rīkoties spontāni un jebkurai situācijai adekvāti, kaut arī citiem tas pat var likties mazliet dīvaini. Kā Sivēns teica: "...Pūkam ir maz Smadzeņu, taču viņš nekad par to nav pārdzīvojis. Viņš dara muļķības, bet vienmēr sanāk, ka tieši tā vajadzēja rīkoties."
Lai to labāk izprastu, pavērosim kādu citu, kurš nu nemaz nav līdzīgs Pūkam. Piemēram, Pūci...)
VĀRDA "OTRDIENA" PAREIZRAKSTĪBA
Pavasara rīts mežā bija ļoti jauks. Mazi, apaļi mākonīši jautri dzenājās pa zilajām debesīm, reizēm aizskriedami saulei priekšā, it kā gribētu to aizsegt pavisam, un tad atkal traukdamies tālāk, lai arī nākošie tiek pie saules. Bet saule lieliski spīdēja gan starp mākoņiem, gan caur tiem, un vecais egļu biezoknis, kas bija valkājis savas skujas visu gadu, tagad izskatījās sirms un noplucis blakus jaunās, caurspīdīgi zaļās mežģīnēs ietērptajiem skabāržiem. Lācītis Pūks gāja pa egļu biezokņiem un pa skabāržu birzīm, pa irbuleņu piekalnēm un pa viršu laukiem, no akmens uz akmeni pāri strautiņiem, augšā pa stāviem smilšakmens krastiem un atkal lejā viršu klajumos, līdz beidzot noguris un izsalcis nonāca Septiņjūdžu Mežā, jo taisni tur, Septiņjūdžu Mežā, dzīvoja Pūce.
- Ja ir kāds, kam par kaut ko kas zināms, - lācītis sprieda, - tad tā ir Pūce, jo viņa zina visu ko, par visu ko, vai arī mani nesauc Vinnijs Pūks. Un, tā kā mani sauc Vinnijs Pūks, - viņš piebilda, - tad tā lieta ir skaidra.
Un tā mēs esam nonākuši pie Pūces mājas, kā tas bieži gadās tiem, kuri meklē atbildes uz tiem vai citiem jautājumiem. Vai atradīsim te to, ko meklējam?
Pirms ieiet, nebūtu slikti aplūkot, kas īsti ir Pūce no daosu viedokļa.
Noteikti jāpiemin, ka Ķīnā praktiski visi zinātnieki gan teorijā, gan praksē bija Konfūcija sekotāji, un tāpēc lietoja valodu, kas krasi atšķīrās no daosu un dzenbudistu valodas (kuri uzskatīja Konfūcija sekotājus par nervozu skudru pūli, kas bojā jauko dzīves pikniku un skraida šurpu turpu, pārtiekot no varas vīru ēdienu paliekām). Pēdējā "Daodedzin" nodaļā Lao Dzi rakstīja: "Gudrie nav mācīti un mācītie nav gudri". Tam piekrīt daosi un dzenbudisti gan senatnē, gan mūsdienās.
No daosu viedokļa, zinātnieka prāts var noderēt, analizējot dažus jautājumus, bet dziļākas un globālākas problēmas jau atrodas ārpus tā ierobežotās uztveres spējām. Džuan Dzi to raksturoja šādi: "Akā mītoša varde vienkārši Nespēj iztēloties okeānu, tāpat kā vasaras tauriņš nespēj saprast, kas ir ledus. Kā gan mācītais spēj izprast Dao? Viņš taču ir ielēgts savas mācības rāmjos."
Varētu likties dīvaini, ka dzen, jeb Īstā Cilvēka, Vienotā Cilvēka, Dao Cilvēka ceļu šeit, Rietumos, pamatā pārstāv Mācītā Pūce - Smadzenes, Kā-Putekļi-Sausais-Akadēmiķis. Atrodoties tik tālu no dao veseluma izpratnes, šis nejēdzīgais radījums saliek pa plauktiņiem visus abstraktos jēdzienus, tai pašā laikā paliekot savā ikdienas dzīvē pilnīgi bezpalīdzīgs un disharmonisks. Tā vietā, lai, sekojot dao, mācītos nepastarpināti no ikdienas pieredzes, tas intelektuāli mācās tikai no grāmatām. Un, tā kā viņš parasti nemaz nepielieto dao principus ikdienas dzīvē, tam raksturīgi, skaidrojot un analizējot šos principus, nepievērst uzmanību dažiem visnotaļ svarīgiem aspektiem kā, piemēram, šo principu īstenošanai praksē. Un, nobeidzot šo tirādi, jāmin, ka visai grūti atrast dao garu nedzīvajos un veselīgam humoram svešajos Akadēmiskā Zārcinieka zinātniskajos rakstos, kura Disertācijās ir tikpat daudz dabiskuma, kā vaska figūru muzejā.
Bet ko gan var gaidīt no Pūces Teorētiķa, Sarežģītā Prātnieka Konfūcija visai sausā rietumu sekotāja, kurš, atšķirībā no sava cienījamā, kaut arī iztēlei svešā priekšteča, nezin kāpēc uzskata, ka tam ir sevišķas tiesības spriest par...
- Ko ko? - mani pārtrauca Pūka.
- Kā ko? - es nesapratu.
- Nu ko tu tur īsti nupat teici - Režģītais Rātnieks Konfūzijs?
- Nē. Sarežģītais Prātnieks Konfūcijs! Tas ir tāds tipiņš, kurš vāc Zināšanas pašu Zināšanu dēļ, un tāds, kurš nedalās savā zināšanā ar tiem, kuriem šīs zināšanas patiešām vajadzīgas, bet raksta samākslotas disertācijas, kuras neviens, izņemot viņu pašu un viņam līdzīgos, nesaprot. Saprati?
- Nu, mazliet, - atteica Pūks.
- Un tagad Pūce mums nodemonstrēs, ko īsti nozīmē jēdziens Sarežģītais Prātnieks Konfūcijs, - es teicu.
- Skaidrs, - nosēcās Pūks.
Un lūk, mēs atgriezāmies pie Pūces. Kā tur īsti Trusītis viņu aprakstīja? Ak jā:
Kā lai neapbrīno personu, kas prot uzrakstīt "OTRDIENA", vai nu viņa to raksta pareizi vai nepareizi, bet pareizrakstība vēl nav viss. Ir tādas dienas, kad Otrdienas uzrakstīšana pilnīgi nav svarīga.
- Starp citu, Pūk, kā īsti raksta vārdu "otrdiena"?
- Ko raksta? - pārjautāja Pūks.
- Nu "otrdiena". Dienas nosaukums, tu tak zini - pirmdiena, otrdiena...
- Mīļais Pūk, - teica Pūce, KATRS zina, ka šo vārdu sāk rakstīt ar "otr-".
- Patiešām? - pajautāja Pūks.
- Protams, - teica Pūce. - Jo tā ir nedēļas otrā diena.
- Ak tad tā to vajag pārbaudīt! - teica Pūks.
- Labi, Pūce, - es teicu. - Bet kas tad seko pēc piektdienas?
- Svētkudiena, - atbildēja Pūce.
- Pūce, tu visu saputroji, es teicu. - Tā diena nav vis pēc piektdienas, bet gan pēdējā nedēļas diena, kuru sauc par svētdienu.
- Tad kas gan nāk pēc piektdienas?
- Šodiena! - iespiedzās Sivēns, un uzreiz sakautrējās, ka viņam tik skaļi tas sanāca.
- Mana mīļākā diena, - teica Pūks.
Un arī mūsu. Interesanti - kāpēc zinātnieki tai pievērš tik maz vērībās? Laikam jau tāpēc, ka viņi Konfūzējas, pārāk daudz domājot par citām dienām. Ir zinātniekiem viena trakot nepatīkama īpašība - viņi ļoti mīl lietot Garus un Sarežģītus Vārdus, kurus daudzi no mums nesaprot...
- Nu, - teica Pūce, - šādos gadījumos parastā procedūra paredz...
- Ko nozīmē Prokas Cedūra? - Pūks viņu pārtrauca. - Neapvainojies, bet tu taču zini, ka man galvā tikai zāģu skaidas, un tādi gari un nesaprotami vārdi mani mulsina.
- Tās nozīmē to, ko vajag izdarīt.
- Kamēr tas nozīmē to, man nav ko iebilst, - rimti atbildēja Pūks.
... dažkārt rodas iespaids, ka šie briesmīgie vārdi domāti tikai tāpēc, lai traucētu ko saprast. Un tad mācītie paši sev var brīvi likties Ārkārtīgi Gudri, un nevienam nevarēs rasties aizdomas, ka viņi Kaut Ko Varētu Nezināt. Galu galā, pēc viņu domām, kaut ko nezināt - jau ir noziegums.
Ir brīži, kad mācītā prātojumi ir tik grūti uztverami tāpēc, ka tie ne vienmēr saskan ar mūsu pieredzi. Citiem vārdiem sakot, Zināšanas un Pieredze ne vienmēr saka vienu un to pašu. Bet varbūt pieredzes sniegtās zināšanas ir visvērtīgākās? Lielai daļai mācīto nekaitētu vienkārši izrauties no pilsētas un aizbraukt pie dabas krūts - paelpot svaigu gaisu, pastaigāt basām kājām pa zālīti, parunāt ar putniem. Jūs taču saprotat.
- Daudzi cilvēki runā ar putniem, - teica Pūks.
- Var jau būt, bet...
- Taču ne visi spēj putnus uzklausīt, - viņš teica. - Tur ir tas āķis.
Citiem vārdiem sakot, labāk ir Zināt, nekā ka jums vienmēr taisnība, jeb kā rakstīja Haņ Šuņs:
Mācītais vārdā Vangs
Reiz smēja par manu dzeju
Te lieki vārdi
Un pantmērs klibs
Tā drīzāk atgādina saskābušu tēju
Un galu galā esot čiks
Tak es tik smeju par viņa rindām
Kā viņš par manām ikbrīd
Jo Vanga vārdi ir kā aklajam
Kurš teju, teju
Sauli vēlas aprakstīt.
Bieži mēdz būt, ka kad cilvēks pārāk ilgi noņemas ar kādu, kā pašam liekas, svarīgu problēmu, tā viņa prātu Konfūzē. Pūks visai precīzi apraksta Konfūcija sekotāju prātu savā dzejolī "Dzejiskas pārdomas, kas radušās lācim ar zāģu skaidām galvā":
Ka pirmdien spoža saule viz,
Es sēžu, domā nogrimis,
Jo īsti nevar zināt vis,
Vai šis ir tas, ja tas ir šis.
Bet otrdien, kad vēji šņāc,
Ak, smagas šaubas mani māc:
Vai to ir pierādījis kāds,
Ka šāds nav tāds, bet tāds ir šāds?
Gan trešdien vēji neauro,
Bet nesaprotu vairs neko,
Es bēdīgs galvu lauzu: jo -
Kur starpība starp šo un to?
Vai ceturtdien man vieglāk tiks?
Pār visām peļķēm ledus pliks.
Es gribu uzminēt, kad snigs,
Un, ja reiz snigs, tad cik vai tik?
Bet piektdien...
Jā, patiešām - ne šis, ne tas. Sausajam Profesoram pati svarīgākā darbība dzīvē ir dot lietām nosaukumus. Koks. Zieds. Suns. Bet nelūdziet viņu apgriezt kokam zarus, iestādīt puķi, parūpēties par suni, ja nevēlaties Nepatīkamus Pārsteigumus. Liekas, ka viņam nav nekāda sakara ar kādu derīgu praktisku nodarbi. Tak jāatzīst, ka arī Sausie Profesori var būt noderīgi un pat nepieciešami. Viņi mūs apgādā ar informāciju. Tak sāls jau tur, ka ir arī Kas Lielāks par vienkārši informāciju, un šis Kas Lielāks tieši ir pati Dzīve.
- Paklau, Pūk, tu te nemanīji citu zīmuli?
- Es tikko kā redzēju, kā Pūce ar to kaut ko rakstīja, - teica Pūks.
- A, re kur tas ir. Bet kas gan tas? "Cauruļzobji un To Aberācijas"?
- Cauruļ... kas? pārjautāja Pūks.
- “Cauruļzobji un To Aberācijas? - tas ir tas, par ko rakstīja Pūce.
- Vai patiešām viņa ko tādu rakstījusi?
- Nu raugies pats, kā viss zīmulis apgrauzts.
Un vēl kāda visai interesanta īpatnība, kas saistīta ar mācīto Zināšanām - viņi vienmēr visās problēmās, kuras paši vai nu tieši, vai netieši radījuši ar saviem ierobežojumiem, netālredzību vai neiedziļināšanos, vaino Neaptēstā Baļķa saprātu, kuru viņi dēvē par Bezjēdzību. Piemēram, ja jūs ceļat māju tur, kur to var sagraut vējš, bet pēc tam atstājat nepabeigtu, jo esat aizņemts ar vārda "Marmelāde" pareizrakstību, tad kas gan notiks? Nu protams! To visi zina. Bet kad sabruka Pūce māja, ko viņa teica?
- Pūk, - viņa bargi jautāja. - Tu to izdarīji?
- Nē, - Pūks pazemīgi atbildēja. - Domāju, ka ne.
- Kas tad?
- Man liekas, ka tas bija vējš, - ieminējās Sivēns.
- Es domāju, ka tava māja ir apgāzusies.
- Patiešām? Es savukārt domāju, ka tas bija Pūks.
- Nē, - Pūks teica.
Un nobeidzot šo nodaļu par Zināšanām Zināšanu dēļ, atcerēsimies epizodi no grāmatas "Jaunā māja Pūka priedītēs", kur I-ā audzināja Sivēnu par Mācību un Izglītības lielo nozīmi.
- Vai tu zini, ko nozīmē "A", Sivēntiņ?
- Nē, I-ā, es nezinu.
- Tas nozīmē Mācības, tas nozīmē Izglītību, tas nozīmē visas tās lietas, kuru jums ar Pūku nav. Redzi, ko nozīmē A.
- Ak tā, - Sivēns sacīja. - Es gribēju teikt, vai tiešām? - viņš steidzīgi paskaidroja.
- Vari man ticēt. Visi, kas te Mežā nāk un iet, saka: "Tas jau ir tikai I-ā, viņš neskaitās." Viņi staigā apkārt un ņirgājas: "Ha, ha!" Bet vai viņi ko zina par A? Neko viņi nezina. Viņiem tie ir tikai trīs sprunguļi. Bet Izglītotiem Ļaudīm, ievēro, Sivēntiņ, Izglītotiem Ļaudīm, nevis kaut kādiem Pūkiem un Sivēniem, - tas ir liels un brīnišķīgs A. Nevis, - viņš piezīmēja, - kaut kas nesaprotams, kam var muļķīgi pūst elpu virsū.
Sivēns bailīgi atkāpās un, glābiņu meklēdams, paskatījās apkārt.
- Trusītis! - viņš priecīgs iesaucās. - Sveiks, Trusīt!
Trusītis cienīgi pienāca klāt, pamāja Sivēnam un izmeta "Ā, ēzelīt!" tādā balsī, kādā sveicina, kad taisās jau pēc pāris minūtēm sacīt: "Visu labu!"
- Es gribēju tev kaut ko pajautāt, I-ā. Kas pēdējā laikā notiek ar Kristoferu Robinu? Ko viņš dara no rītiem?
- Kas tas ir, uz ko es skatos? - atvaicāja I-ā, acis nepaceldams.
- Trīs sprunguļi, Trusītis nekavējoties atbildēja.
- Redzi? - I-ā zīmīgi jautāja Sivēnam. Tad viņš vēršās pie Trusīša. - Es tūlīt atbildēšu uz tavu jautājumu, viņš svinīgi paziņoja.
- Paldies, - teica Trusītis.
- Ko dara Kristofers Robins no rītiem? Viņš mācās. Viņš kļūst Izglītots. Viņš apgūst - man liekas, tā skanēja vārds, ko Kristofers Robins minēja, bet es varu arī mazliet kļūdīties, - viņš apgūst Zināšanas. Savu iespēju robežās, ja es pareizi izsakos, es daru to pašu, ko dara viņš. Šis burts, piemēram, ir...
- A, - teica Trusītis, - tikai ne sevišķi glīts. Labi, man jāiet atpakaļ un jāpastāsta citiem par Kristoferu Robinu.
- I-ā paskatījās vispirms uz saviem sprunguļiem, tad uz Sivēnu.
- Ko teica Trusītis? Kas tas ir?
- A, - atbildēja Sivēns.
- Tu viņam to pateici?
- Nē, I-ā, es nē. Viņš noteikti pats zināja.
- Viņš zināja? Tu gribi teikt, ka A ir tāda lieta, ko zina pat Trusītis?
- Protams, I-ā. Trusītis ir ļoti gudrs.
- Gudrs! - I-ā nicīgi iesaucās, smagi uzsisdams ar pakavu saviem trim sprunguļiem, kas tūlīt pārlūza.
- Izglītība! - rūgti nopūtās I-ā, sabradādams savus sešus sprunguļus. Kas ir Mācības? - jautāja I-ā, aizsperdams pa gaisu savus divpadsmit sprunguļus. - Tas, ko Visi Truši zina! Ha!...
Tā lūk!
- Bet es zinu ko tādu, ko Trusītis nezina, - teica Sivēns.
- Un kas tas būtu? - es pajautāju.
- Nū... es tā īsti neatceros, kā to sauc, bet...
- Ak tas! Nu tieši par to tad tagad paspriedīsim.
- Vai patiesi? Un kā to sauc? - jautāja Sivēns, nepacietībā palecoties.
- Tā, palūkosim...
RABARBERU RAUSIS
Vai atceraties dienu, kad Septiņjūdžu Mežā parādījās Kenga un Mazulītis Rū?
Trusītis uzreiz nolēma, ka viņam šie jaunie Meža iemītnieki nepavisam nepatīk, jo viņi bija Savādāki. Tad viņš izdomāja plānu kā tikt no Jaunpienācējiem vaļā, bet, par laimi, šis plāns nemaz neizdevās, kā tas agri vai vēlu notiek ar visiem Loģiskiem un Saprātīgiem Plāniem.
Saprāts savās iespējās ir visai ierobežots. Tā likumsakarību secinājumi un loģikas ķēžu izvērsumi ar laiku kļūst nepilnīgi, jo apstākļi nemitīgi mainās, bet saprāts nespēj paspēt iedziļināties, izpētīt un novērtēt Pilnīgi Visus faktorus. Ja arī saprāts to mēģinātu darīt, tad, kad tas būtu izdevies, situācija būtu jau kardināli mainījusies un visu nāktos sākt no gala. Tā tas notika arī ar Trusīti - viņam nācās mainīt savu strikto viedokli, jo parādījās daudz jaunu apstākļu, ko viņš sākumā nemaz nebija pamanījis un paredzējis. To, kas kādu padara PATIEŠĀM savādāku un unikālāku, to Saprāts nemaz nespēj apjēgt.
Sauksim šo īpašo Kaut Ko par IEKŠĒJO dabu jeb Iedabu. Tā kā intelekts viens pats ir pārāk ierobežots, lai izprastu tās būtību, lai Vinnijs Pūks mums to izskaidro. Bet izskaidros viņš to ļoti vienkārši - ar Rabarberu Rauša Principa palīdzību.
- Ēēēē... Khmmmm...
Piedodiet, bet pārtraukšu savu vēstījumu, lai palūkotu - ko lācis šoreiz vēlas.
- Jā, Pūk?
- MAN to vajadzēs izskaidrot? - jautāja Pūks, mulsi berzējot ar ķepu degunu.
- Nu ja! Man liekas, ka ts būtu ļoti jauki.
- Ēē... Bet kāpēc tu pats to nevēlies izskaidrot?
- Nu, es nolēmu, ka labāk būs, ja to izskaidrosi tu,- vienalga kā.
- Man gan neliekas, ka tā ir ļoti laba doma, - Pūks noburkšķēja.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka tad, kad es mēģinu ko izskaidrot, citi sāk saprast vēl mazāk. - viņš atbildēja. Lūk kāpēc.
- Labi, tad mēģināšu skaidrot es, bet tu man palīdzēsi. Labi?
- Uh... Tā gan būtu labāk.
Un tā - Rabarberu Rauša Princips izpaužas dziesmiņā "Rabarberu rausis", ko Pūks veltīja ēzelītim I-ā dzimšanas dienā.
- Paklau, Pūk, nodziedāsi vēlreiz? Varbūt kāds to ir jau aizmirsis?
- Nu protams, - Pūks apmierināti nosēcās. Viņš mazliet ieklepojās un sāka:
Rabarberu - rabarberu - rabarberu rausis!
Kam baravikai kāja un medus podam ausis?
Es to mīklu uzminēšu, ja tu minēt ļausi:
Rabarberu - rabarberu - rabarberu rausis!
Rabarberu - rabarberu - rabarberu rausis!
Kamdēļ var lidot zivis, bet nevar lidot strausi?
Es to mīklu uzminēšu, ja tu minēt ļausi:
Rabarberu - rabarberu - rabarberu rausis!
Rabarberu - rabarberu - rabarberu rausis!
Kam karote grimst medū, bet peld pa virsu sausiņš?
Es to mīklu uzminēšu, ja tu minēt ļausi:
Rabarberu - rabarberu - rabarberu rausis!
Un tagad sāksim ar... Ak, gandrīz vai aizmirsu! - Pūk, tas bija lieliski!
- Nu ko tu, es jau tāpat vien... - Pūks sakautrējās un sāka pētīt savas kājeles.
Sāksim ar pirmo pantu: "Kam baravikai kāja un medus podam ausis?" It kā vienkārši. Var pat teikt - acīmredzami! Bet jūs būsiet izbrīnīti, cik daudz cilvēku ik dienas neievēro šo principu, cenšoties iestūķēt kvadrātveida priekšmetus apaļās atverēs, cītīgi ignorējot realitāti - ka Lietas ir Tādas, Kādas Tās Ir. To perfekti apraksta Džuan Dzi:
Hui Dzi reiz teica Džuan Dzi: "Manā dārzā aug koks, ko nekad neviens galdnieks nespēs izmantot, lai ko derīgu izgatavotu. Tā stumbrs un zari ir savērpušies vienā mudžeklī un viscaur caurumu un dobumu izcaurumoti. Neviens namdaris pat uz tā pusi nepaskatīsies. Tava mācība ir tikpat nelietderīga, kā šis koks. Tāpēc arī nevienu neinteresē tavi prātojumi."
Džuan Dzi atbildēja: "Tu protams zini, ka kaķi itin veikli ķer peles. Nemanāmi pielavījušies, tie spēj zibenīgi lēkt uz jebkuru pusi, lai noķertu peli. Bet, kamēr visa to uzmanība veltīta medībām, viņus pašus var itin viegli noķert. No otras puses, vareno bulli ir visai grūti iedzīt aizgaldā, ja tas pats to nevēlas. Viņš ir kā klints vai negaisa mākonis debesīs. Taču, lai cik spēka pilns nebūtu bullis, viņa milzīgais augums un dzelzs muskuļi nebūt nedod tam iespēju noķert peli.
Tu esi neapmierināts ar šo koku, jo nevari to izmantot celtniecībā, bet tu taču vari lieliski atpūsties tā ēnā, priecājoties par brīnumaino zaru vijumu. Ja cirvis neapdraud šo koku, kas gan traucē viņam augt? Tas tev liekas nekam nederīgs tikai tāpēc, ka tu vēlies šo koku pārvērst par kaut ko pilnīgi citu, tā vietā, lai izmantotu tam, kam tas visvairāk noder, kas atbilst tā dabai un vietai pasaulē."
Citiem vārdiem sakot, visam šai pasaulē ir sava vieta un savas funkcijas. Tas pats attiecas arī uz ļaudīm, kaut arī, liekas, nebūt ne visi to saprot. Viņi dara darbu, kas tiem nepatīk, visu mūžu mocās neveiksmīgā laulībā, sevī lādot savu dzīvesbiedru, ar kuru paši izvēlējušies kopā dzīvot, mājo vietā, kur slikti jūtas... Ja jūs izprotat un novērtējat savu Iekšējo Dabu, jūs lieliski zināt, kas jums der, un kas - nē. Kas vienam ir barība, tas otram ir inde. Kas vienu sajūsmina un saista, tas otram riebj un liekas pretīgi. To itin labi ilustrē gadījums no Džuan Dzi dzīves:
Reiz Džuan Dzi kādā rimtā novakarē sēdējis Pu upes krastā, priecājoties par viļņu ņirboņu un zivju spēlēm. Tur viņu atrada prinča Či sūtņi, kuriem bija pavēle informēt Džuan Dzi, ka viņam piedāvā augstu amatu galmā. Džuan Dzi ilgi klusējot vēroja upes plūdumu, it kā nemaz nebūtu dzirdējis sūtņu teikto. Pēc krietnas pauzes viņš jautāja: "Esmu dzirdējis, ka princim pieder vairāk kā divus tūkstošus gadu vecs bruņurupucis, kuru tur ar zīdu iztapsētā perlamutra lādē. Vai tā bauma, vai patiesība?" "Jā, tas ir tiesa", atbildēja sūtnis. "Kā jums liekas" - Džuan Dzi turpināja, - "ja bruņurupucim būtu iespēja izvēlēties, ko viņš vairāk vēlētos - dzīvot dubļos, vai gulēt mirušam perlamutra lādē?" Nu bet protams, ka dzīvot dubļos!", - neizpratnē par tik naivu jautājumu, teica sūtnis. "Nu lūk, es arī dodu priekšroku dubļiem", - teica Džuan Dzi. "Uz redzēšanos."
- Eh... Man arī ļoti patīk dubļi, - teica Pūks.
- Vai tad? Nu, ja...
- Nav nekā labāka karstā vasaras dienā!
- Bet redzi, patiesībā...
- Tie atsvaidzina, - Pūks svarīgi paziņoja.
- Bet Pūk! Ne jau par to ir mūsu stāsts, - es teicu.
- Vai tad?, - lācis samulsa.
- Tā jau ir tikai alegorija, ar kuras palīdzību...
- Kā tu to zini?, - jautāja Pūks. - Vai tu maz esi mēģinājis tā no sirds pavārtīties dubļos?
- Nē, bet...
- Tas ir tieši tas, kas nepieciešams karstā vasaras dienā, - viņš turpināja, atgāžoties krēslā un pieverot acis. - Upes krastā, izvārtīties slapjos dubļos...
- Paklausies, Pūk...
- Dubļi? Tas ir lieliski! - iespiedzās Sivēns, pienācis pie galda un raugoties no apakšas uz mums. - Dubļi pieškir ādai tik jauku toni!
- Ļoti šaubos, vai MANI tas spēs aizraut, - īgni teica Pūce, notupjoties uz lustras. - Dubļi pieķepina spalvas, un tas ir Ļoti Nepatīkami.
- Redzi? - es teicu. - Visi tik dažādi uz to raugās. Tieši par to jau mēs runājam.
- Āā... Bet es domāju, ka mēs par dubļiem... - taica Sivēns.
- Es arī. - pievienojās Vinnijs Pūks.
- Tā, - teica Pūce, - laikam došos pašķirstīt enciklopēdiju.
Bet tagad, ja neviens neiebilst, pāriesim pie nākošā panta aplūkošanas: "Kamdēļ var lidot zivis, bet nevar lidot strausi?" Gudrais atbildētu: "Es zinu, ka visam ir savas robežas". Un atbilstoši arī rīkotos. Nav jau nekā slikta, ja kāds prot lidot, it sevišķi, ja tā dīvainā kārtā ir zivs. Taču var rasties virkne problēmu, ja arī kāds cits akli mēģinās veikt ko sev nepiemērotu un neraksturīgu. Zivis jau nedzīvo kokos un putni cenšas pēc iespējas mazāku laika sprīdi uzturēties zem ūdens. Diemžēl ir tādi ļaudis - tie, kuri uzskata sevi par gudrākiem, nekā zivis un putni, - kuri par varītēm vēlas lauzt dabas likumus, pakļaujot nepatikšanām ne tikai sevi, bet arī apkārtējos.
Tas nebūt nenozīmē, ka mums jāpārstāj attīstīties un mainīties. Tas vienkārši nozīmē, ka mums jāsaprot, Kas Ir Kas. Ja jūs secināt, ka, piemēram, jūsu muskuļi no sēdēšanas pie kompjūtera un mazkustīga dzīvesveida ir atrofējušies un vārgi, jūs varat sākt tos nodarbināt sporta nodarbībās un pamazām tos nostiprināt un attīstīt. Bet, ja jūs ignorēsiet Kas Ir Kas, un mēģināsiet ar rokām apturēt braucošu automašīnu, nekas labs no šīs ieceres nesanāks... Kaut vai jūs būtu pats stiprākais cilvēks uz visas zemeslodes, jūs nespēsiet apgāzt kravas vilcienu. Gudrie zina savu spēju robežas, bet muļķi - nē.
To vislabāk varam redzēt Tīģera rīcībā, jo tas nu ir tas dzīvnieciņš Septiņjūdžu Mežā, kurš neko nezināja par savu spēju un iespēju robežām.
Ak, piedodiet. Viņš saka, ka JAU zina.
Tad pamēģināsim atcerēties, kādā veidā viņš to apjēdza. Reiz Rū un Tīģeris gāja pa Mežu un Tīģeris stāstīja, ko visu tik māk tīģeri.
- Vai viņi prot lidot? - jautāja Rū.
- Jā, - atbildēja Tīģeris, - tīģeri ir ļoti labi lidotāji. Simtprocentīgi labi lidotāji.
- O-o! - brīnījās Rū. - Viņi var lidot tikpat labi kā Pūce?
- Jā, sacīja Tīģeris, - bet viņi negrib.
- Kāpēc viņi negrib?
- Tāpat vien. Viņiem nepatīk lidot pa gaisu.
Rū nespēja to saprast, jo viņam likās, ka lidotmācēšana ir brīnišķīga lieta, bet Tīģeris atbildēja, ka grūti to ieskaidrot tādam, kas pats nav Tīģeris.
- Varbūt, - teica Rū. - Bet vai viņi var lēkt kā ķenguri?
- Jā, sacīja Tīģeris, - kad viņi to grib.
- Man ļoti patīk lēkt, - teica Rū. Pamēģināsim, kurš var tālāk aizlēkt: tu vai es!
- Noteikti ES, - teica Tīģeris. - Bet mums tagad nav laika, citādi mēs būsim par vēlu.
- Kur par vēlu?
- Tur, kur mēs gribam nokļūt laikā, - atbildēja Tīģeris, pielikdams soli.
Pēc īsa brīža viņi bija nonākuši pie Sešām Priedēm.
- Es protu peldēt, palielījās Rū. - Es vienreiz iekritu upē un peldēju! Vai Tīģeri peldēt prot?
- Zināms, ka prot. Tīģeri prot visu.
- Un viņi var uzkāpt kokā vēl labāk nekā Pūks? - jautāja Rū, apstādamies zem vislielākās Priedes un skatīdamies augšā.
- Kokos kāpšana ir Tīģeru mīļākā nodarbe, - teica Tīģeris. - Un to viņi dara daudz labāk nekā visādi Pūki.
Kas notika tālāk? Protams, ka viņi gan priedē uzrāpās, bet nemācēja no tās nokāpt. Diezgan bēdīgs rezultāts lielībai. Tikai Pūka un Sivēna parādīšanās viņus glāba. Taču varbūt ne visu uzreiz...
- Tas ir Jagulārs, - viņš teica.
- Ko Jagulāri dara? - jautāja Sivēns, cerēdams, ka tie neko nedara.
- Viņi noslēpjas koku zaros un uzklūp tiem, kas apakšā, - paskaidroja Pūks. - Kristofers Robins man stāstīja.
- Varbūt neiesim viņam apakšā, Pūk? Uzklupdams viņš var sasisties.
- Viņi nekad nesasitas, - teica Pūks. - Viņi ir ļoti labi uzklupēji.
Sivēns juta, ka nokļūt zem koka, kurā sēž Ļoti Ļabi Uzklupēji, būtu liela Aplamība, un viņš jau taisījās skriet uz māju, kur bija kaut ko aizmirsis, kad Jagulārs sāka saukt. - Palīgā! Palīgā! - viņš vaimanāja.
- Jagulāri vienmēr tā dara, - teica Pūks ļoti ieinteresēts. - Viņi kliedz: "Palīgā! Palīgā!" - un, kad tu paskaties uz augšu, viņi tev uzklūp. - Es skatos uz leju! - Sivēns iebrēcās, lai Jagulārs aiz pārskatīšanās neizdarītu to, ko nevajag.
Pēc kāda laika pie priedes atnāca Kristofers Robins kopā ar ēzelīti I-ā un uztaisīja Glābējuztveramo. Un Rū laimīgi ielēca tieši no Kristofera Robina jakas uztaisītajā Glābējuztveramajā un izglābās. Arī Tīģeris lēca (it kā)... un tika Izglābts (it kā)...
Kaut kas nodimdēja, kaut kas plīsa, un visi sagāzās ņudzošā kaudzē.
Kristofers Robins, Pūks un Sivēns uzslējās kājās pirmie, tad viņi piecēla Tīģeri. Pašā apakšā izrādījās I-ā.
- Jā, Tīģeri, nācās gan visiem tevis dēļ pasvīst...
- Toties es ko jaunu uzzināju, - Tīģeris izvairīgi atbildēja.
- Vai patiesi?
- Jā! Es vairs nekad neko TĀDU nedarīšu, - viņš apgalvoja.
- Tas ir labi, - es teicu, - bet kurp tu tagad dosies?
- Es, vai? Nu mēs ar Rū iesim peldēties.
- Ak tā? Tad nu neaizmirsti paķert līdzi virvi.
- Virvi? Kāpēc gan?
- Nu tā, katram gadījumam. Ja nu kāds iekrīt ūdenī, - es teicu.
- Patiesi! - Tīģeris pārsteigumā pat ieplēta acis. - Kā es par to neiedomājos?
Te īsti būtu vietā kāds ķīniešu sakāmvārds: "Viena slimība ir ilgs mūžs, nevienas slimības - īss mūžs". Citiem vārdiem sakot, tie, kuri apzinās savus trūkumus, slimības un attiecīgi arī reaģē, dzīvos daudz ilgāk par tiem, kuri sevi uzskata par absolūti veseliem un ignorē savas iespējamās vājās vietas. Šajā gadījumā, ja jūs zināt savas Vājības, tas jums var lieti noderēt. Tas pats attiecas arī uz savu iespēju robežu apzināšanos, neatkarīgi no tā, ko par to visu domā Tīģeri, - bet Tīģeriem parasti par to nav ne mazākās nojēgas. Ar Tīģeriem vienmēr vieni vienīgi kreņķi: viņi prot VISU. Tas ļoti kaitīgi veselībai.
Kad jūs zināt savu iespēju robežas, jums ir iespēja tās paplašināt, nevis ļaut tām kritiskos brīžos jums traucēt, kā tas notiek, ja jūs tās ignorējat (pat to neapzinoties). Tad, ar laiku jūs secināt, ka itin bieži jūsu vājības var būt jūsu spēks.
Piemēram, kad nogāzās lielais Koks, kurā atradās Pūces māja, durvis bija aizsprostojis nolūzis zars, un vienīgā izeja bija pa pastkastītes spraugu. Kurš spēja pa to izlīst un steigties pie Kristofera Robina pēc palīdzības? Nu protams! Tas bija Sivēns, Ļoti Mazs Dzīvnieciņš.
Bet tagad aplūkosim pēdējo Rabarberu Rauša Principa daļu: "Kam karote grimst medū, bet peld pa virsu sausiņš?". Kāpēc ir, kas medū grimst, bet ir, kas peld pa virsu? Jūs nezināt? Mēs arī nezinām. Neviens nezina. Zinātne mīl sataisīt gudru ģīmi un Rīkoties Gudri, visam uz pasaules piekabinot papīrīšus ar nosaukumiem, bet, ja mēs palūkojam vērīgāk, top skaidrs, ka nekas tā īsti līdz galam izskaidrots netiek. "Gēni? DNS?" Nekas vairāk kā tikai virspusēji pētījumi. "Instinkts?" Vai zināt, kas tas ir?
Ziņkārīgais: - Kāpēc putni rudeņos aizlido uz siltajām zemēm?
Mācītais: - Instinkts.
Bet būtībā tas nozīmē: "Mēs nezinām".
Bet visa sāls slēpjas tur, ka mums to arī nemaz NEVAJAG zināt. Mums nevajag kļūt līdzīgiem Tuvredzīgajai Zinātnei, kura raugās pasaulē caur mikroskopu, meklējot atbildes, kuras tā arī netiek atrastas, jo katra atbilde uzdod jaunus jautājumus. Mums nevajag līdzināties Abstraktajam Teorētiķim, kurš uzdod nekam nevajadzīgus jautājumus un saņem bezjēdzīgas atbildes. Bet ko mums patiesi vajag, tas ir saprast savu Iekšējo Dabu un prast sadzīvot ar Visu Kāds Tas Ir. Ja mēs to nedarām, mums nemitīgi rodas daudz problēmu.
Vinnijs Pūks un Sivēns to secināja, kad vēlējās notvert Milzu Lempi. Nezinot, ko ēd Milzu Lempji, Sivēns piedāvāja lamatās likt ozolzīles, bet Pūks nolēma... Starp citu, jūs taču atceraties, kas tas Milzu Lempis ir?
Kādu dienu, kad Kristofers Robins, Vinnijs Pūks un Sivēns tērzēdami ieturēja kopīgu launagu, Kristofers Robins izēda muti tukšu un tāpat vien starp citu piebilda: - Es šodien redzēju Milzu Lempi, Sivēn.
- Ko viņš darīja? - Sivēns apjautājās.
- Tāpat vien aizlempoja, - teica Kristofers Robins. - Jādomā, viņš mani nepamanīja.
- Es arī reiz redzēju, Sivēns sacīja. - Vismaz man likās, ka tas bija viņš. Bet varbūt nebija. Nezinu.
- Es tāpat, - teica Pūks, domādams, kā tāds Milzu Lempis varētu izskatīties.
- Viņus nemaz tik bieži nedabū redzēt, - nevērīgi iebilda Kristofers Robins.
- Nav manīti, - teica Sivēns.
- Vismaz šajā gadalaikā nē, - Pūks sacīja.
Lūk kas ir Milzu Lempis. Un tā, Pūks un Sivēns nolēma to notvert. Sākās viss jau itin jauki...
Pūkam pirmā doma bija izrakt Ļoti Dziļu Bedri, un tad Milzu Lempis nāks un iekritīs Bedrē, un...
- Kāpēc? - Sivēns jautāja.
- Kas par kāpēc? - Pūks atjautāja.
- Kāpēc lai viņš iekristu?
Pūks paberzēja degunu ar ķepu un teica, ka Milzu Lempis varētu nākt, dungodams kādu dziesmiņu un skatīdamies gaisā vai tikai netaisās uz lietu. Tā viņš nemaz nepamanīs Ļoti Dziļo Bedri, kamēr nebūs iekritis iekšā, un tad jau būs par vēlu.
Sivēns sacīja, ka tādas Lamatas esot gan ļoti labas, bet ja nu lietus jau līs?
Pūks bēdīgi paberzēja degunu un atzinās, ka par to viņš neesot padomājis. Bet tad viņš kļuva atkal priecīgs un teica - ja lietus jau līšot, Milzu Lempis varēšot skatīties gaisā, vai nesāk skaidroties, un nepamanīšot Ļoti Dziļo Bedri, kamēr nebūšot tur iekritis... Un tad jau, kā zināms, ir par vēlu.
Sivēns sacīja, ka nu viņam tā lieta ir skaidra un ka, pēc viņa domām, tādas Lamatas ir patiešām viltīgas.
Pūks bija ļoti lepns, dzirdēdams Sivēna uzslavu, un viņam sāka likties, ka Milzu Lempis ir jau gandrīz vai noķerts. Viņiem vēl vajadzēja izlemt tikai vienu: kur rakt Ļoti Dziļo Bedri?
Sivēns teica, ka vislabākā vieta būtu tur, kur tieši pirms iekrišanas stāvētu Milzu Lempis, tikai apmēram kādu metru nostāk.
- Bet ja nu viņš redzēs, ka mēs rokam, - iebilda Pūks.
- Ja viņš skatīsies gaisā, tad neredzēs vis.
Liekas, ka vienkāršāk par vienkāršu! Nu palūkosim. Sākumā jūs rokat bedri, neaizmirstot, ka tai jābūt pietiekami dziļai un lielai, lai tajā ietilptu Milzu Lempis. Bet, lai būtu pilnīgi drošī, ka viņš iekritīs šajās Lamatās, kuras tam sagatavotas, vajadzētu tur pievilināšanai ielikt ko tādu, kas garšo Milzu Lempjiem. Piemēram, riekstu maisiņu, vai...
Tagad mums vispirmām kārtām vajag padomāt, kas garšo Milzu Lempjiem. Droši vien zīles, kā tev šķiet? Mēs salasītu labi daudz zīļu... Mosties jel, Pūk!
Pūks, kas bija iegrimis laimīgos sapņos, saraudamies pamodās un teica, ka medus esot daudz pamatīgāka lamatu ēsma nekā zīles. Sivēns tā nedomāja, un viņi jau sāka strīdēties, kad Sivēns aptvēra, ka tad, ja lamatās liks zīles, viņam pašam būs šīs zīles jāsalasa, bet, ja medu, tad Pūkam vajadzēs dot kādu no saviem podiņiem, tāpēc viņš sacīja: - Labi, lai būtu medus! - reizē ar Pūku, kas teica: - Labi, lai būtu zīles! - jo arī viņš to bija laikus sapratis.
Medus, - domīgi teica Sivēns, it kā šī lieta būtu pavisam izlemta. - Es sākšu rakt bedri, bet tu tikmēr aizej pēc medus.
Nu labi, lai būtu MEDUS. Jūs ieliekat medus podiņu Lamatās, un neesat vēl paspējuši ievilkt elpu, kad jau esat noķēruši... Hmmm. Te kaut kas nav lāga. Tas nav Milzu Lempis. Bet kas gan? Varbūt to noskaidros Sivēns, kad ies pārbaudīt Lamatas?
- Palīgā! Palīgā! - iekviecās Sivēns. - Milzis! Briesmīgais Lempis! - Pa galvu pa kaklu Sivēns metās projām, brēkdams: - Palīgā, palīgā! Lusmīgais Lempis! Blies... blies... iesmīgais Lempis! Lem... lem... lemzis! - Tā vaimanādams, viņš vienā rāvienā noskrēja visu ceļu līdz Kristofera Robina mājai un ieklupa pa durvīm istabā.
- Kaut kas noticis, Sivēn? - jautāja Kristofers Robins, kurš nupat tikai cēlās augšā.
- Smī!... - nokviecās Sivēns, aizelsies tā, ka gandrīz nespēja parunāt. - Lemzis! Milpis! Milzu Lempis! - viņš beidzot izdvesa.
- Kur?
- Tur... - Sivēns pamāja uz Priežu pusi.
- Pēc kā viņš izskatās?
- Pēc... pēc... Tu nevari iedomāties, kas viņam par galvu, Kristofer Robin! Briesmīgi milzīgs nezinkas! Izskatās pēc milzonīgi briesmīga nezinkā... Pēc poda!
Tomēr izrādījās, ka izmantot medu par ēsmu Lamatās - ne pati spožākā ideja. Kaut kā neticās, ka tas atbilstu Milzu Lempju iedabai.
Bet tagad, kad mēs zinām Rabarberu Rauša Principu, mēs varam...
- Ā, tas esi tu, Pūk.
- Bu-bu-bu - Rabarberu Rausis - bu-bu-bu.
- Piedod, nesapratu?
- Nu izstāsti viņiem par RABARBERU RAUSI. Ko tas īsti nozīmē, - jau saprotamāk nočukstēja Pūks.
- Es jau izstāstīju.
- Es domāju, izstāsti, ko tas SIMBOLIZĒ, - Pūks kļuva jau nepacietīgāks.
- Ak jā, protams! Paldies, Pūk.
Pūks vēlas, lai mēs saprastu, ka "Rabarberu rausis" ir vienkārši veids kā pateikt: "Iekšējā Daba". Ja mēs nomainītu katra pantiņa pēdējo rindu, mēs izdzirdētu:
Es to mīklu uzminēšu, ja tu minēt ļausi:
Iekšējā - iekšējā - iekšējā daba!
- Hmmm... Rabarberu rausis tomēr skan daudz labāk, - teica Pūks.
- Bet kā tev patīk tāds variants?
Es to mīklu uzminēšu, ja tu minēt ļausi:
Lietas, Kādas Tās Ir!
- Nu mazliet jau labāk... Bet tik un tā atskaņu nav.
- Labi. Bet tā?
Es to mīklu uzminēšu, ja tu minēt ļausi:
Rabarberu - rabarberu - rabarberu rausis!
- Jā. Tas ir tas, kas vajadzīgs, - teica Pūks.
Tagad, kad mēs zinām šo principu, mēs jau varam itin brīvi apspriest tā pielietojumu.
Kā jau, ceru, saprotam, nav pasaulē divu vienādu sniegpārsliņu, koku vai zvēru. Gluži tāpat, kā nav divu vienādu cilvēku. Visam ir sava Iekšējā Daba. Bet ļaudis ir vieglāk, nekā citas dzīvības formas, novērst no dzīvošanas saskaņā ar to, jo cilvēkiem ir Smadzenes, bet Smadzenes ir ļoti viegli piemānīt. Savukārt Iekšējo Dabu, ja uz to paļaujas, nekādi nevar apmānīt. Diemžēl lielākā daļa ļaužu neieklausās tajā un, kā likums, nemaz sevi neizprot. Un tos, kuri sevi neizprot, un tādēļ nenovērtē un neciena, ir daudz vieglāk ietekmēt no malas.
Tā vietā, lai būtu atkarīgam no citu cilvēku padomiem un manipulācijām, kas piedāvā aizvietot mūsu "nepareizos" uzvedības standartus ar viņu "pareizajiem", vajadzētu uzticēties savai paša Iekšējai Dabai un rīkoties saskaņā ar to visās dzīves situācijās. Ceļš uz Ticību Sev Pašam sākas ar izpratni, kas mēs patiesībā esam.
- Kā tu to izskaidrotu, Pūk?
- Nū... Es nodziedātu dziesmiņu,- teica lācis. Es te vienu sacerēju.
- Nu nodziedi gan.
- Labprāt, - teica Pūks un, viegli nokrekšķējies, sāka:
Kur brokastis ņemt Tīģerim? Kas tādās bēdās darāms?
Viņš neaugs liels, ja neēdīs. Viņš nepieņemsies svarā.
Ne ēzelīša dadžu krūms, ne medus viņam netīk,
Jo šis dur mutē dzeloņus, un tas pēc garšas pretīgs.
Viņš arī zīles negrib, tam neder nu nekas,
Ko citi zvēri apēd un saldi nolaizās.
- Viss. - teica Pūks, atgāzdamies krēslā un pievērdams acis.
- Pūk, tas ir šedevrs!
- Nū... mazliet jau virs vidusmēra būs.
Agri vai vēlu mums visiem nākas atzīt, ka mūsos ir tādas īpašības, kas pašiem ne visai patīk. Bet, tikko kā mēs apzināmies, ka mums tās piemīt, mēs jau varam ar tām ko darīt. Kas labāk - no tām tikt vaļā, pārveidot tās, vai arī pielietot tās tā, ka mums ir no šīm īpašībām kāds labums? Abi pēdējie varianti visbiežāk izrādās Visderīgākie, jo tie neprasa atklātu konfliktu un, tādā veidā, ļauj izvairīties no cīņas pašam ar sevi. Bez tam, tas ļauj pievienot šīs pārveidotās īpašības tām, kuras mums palīdz dzīvot.
Tieši tāpat, tā vietā, lai izskaustu sevī visas negatīvās emocijas, var iemācīties tās izmantot savā labā. Šo principu varētu izskaidrot arī savādāk: ja spaidīsim klavieru taustiņus, radīsies troksnis, bet diezin vai mēs spēsim no klavierēm izvilināt melodiju, ja novāksim taustiņus pavisam. Mūzikas un Dzīves likumi nemaz tik ļoti neatšķiras, kā mums var likties pirmajā brīdī.
- Bet ko tu teiksi, Pūk?
- Par ko teikšu?
- Nu par Mūziku un Dzīvi...
- Neredzu atšķirību, - teica Pūks.
Tā jau mēs domājām. Tāpēc, tā vietā, lai mēģinātu sevi lauzt, lielākajā daļā gadījumu vienīgais, ko mums vajadzētu darīt, - pavērst mūsu vājības un sliktos ieradumus pretējā virzienā. Bija viens puisis, vārdā Ļu Jans, kurš itin labi apraksta to:
Reiz Ču valstī karavadonis Dzu Fa, kurš bija pazīstams ar prasmi ap sevi savākt dažādās jomās talantīgus un spējīgus padotos, pieņēma dienestā kādu zagli. Pēc kāda laika Ču zemēs iebruka kaimiņvalsts Či karaspēks. Trijās smagās kaujās Ču karaspēks tika smagi sakauts un demoralizēts atkāpās. Ču karavadoņi izmisīgi domāja, kā lai glābj situāciju, bet tai laikā Či karaspēks ieņēma aizvien jaunas un jaunas teritorijas.
Tad Dzu Fa dienestā esošais zaglis lūdza atļauju pamēģināt viņam ko darīt lietas labā, un karavadonis piekrita.
Tajā pat naktī zaglis ielavijās Či karaspēka nometnē, tumsas aizsegā ielīda karavadoņa teltī un nozaga tā gultas baldahīna aizkarus. Nākošajā rītā īpašs Dzu Fa sūtnis aizveda nozagtos aizkarus uz Či nometni. Pavadvēstulē tika paskaidrots, ka tos nejauši atraduši Ču karavīri, vācot mežā malku.
Nākošajā naktī šādā veidā tika nozagts un ar tādu pat vēstuli otrā rītā atgādāts atpakaļ Či karavadoņa spilvens. Trešajā naktī tas viss tika veikts, nozogot Či karavadoņa nefrīta matu sprādzi. Arī to ar pavadvēstuli otrā rītā nogādāja īpašniekam.
Tajā pašā dienā Či karavadonis savāca sev padotos virsniekus. "Vēl viena nakts, - viņš teica, - un tā jau būs mana galva." Karaspēkam tika dota pavēle nojaukt nometni un atgriezties mājup.
Nav pārāk nederīgu, pārāk negodīgu vai pārāk nenozīmīgu īpašību. Viss atkarīgs, kā un kad jūs tās izmantojat. Kā teicis Lao Dzi, ir reizes, kad ļaunums var kalpot kā pamats labā attīstībai.
Lūk tā, itin bieži, visvienkāršākais veids, kā tikt vaļā no Mīnusa - pārvērst to Plusā. Reizēm nākas secināt, ka tās negatīvās īpašības, no kurām jūs tik ilgi un centīgi esat mēģinājuši tikt valā, pēc laika atkal izpaužas. Bet, ja jūs rīkosities pareizi, tās izpaudīsies, nesot jums labumu. Var pat notikt tā, ka tie paši paradumi, par kuriem jums bijis vislielākais kauns, vajadzīgajā brīdī izpaudīsies vislabākajā veidā un kaut kā pat glābs jums dzīvību. Ja kas tamlīdzīgs noticis ar jums kaut reizi, jūs divdesmit reizes padomāsiet, pirms mēģināsiet tās pilnībā Iznīdēt.
Ko mēs domājam, sakot "mēģināt tās pilnībā Iznīdēt"? Jūs taču atceraties, kā tas bija ar Tīģeri?...
- Kā tu iekriti ūdenī? - jautāja Trusītis, slaucīdams I-ā ar Sivēna mutautiņu.
- Es neiekritu, - atbildēja I-ā.
- Bet kā tad...
- Mani IELECINĀJA, - teica I-ā.
- O-o! - uztraucās Rū. - Tevi kāds pagrūda?
- Kāds mani ielecināja. Es stāvēju upes malā un domāju - ja kaut jel viens no jums saprot, ko nozīmē Domāt, - un tad es pēkšņi jutu SKAĻU SALĒCIENU.
- O, I-ā! - visi nodvesās.
- Vai tu esi pārliecināts, ka tu vienkārši nepaslīdēji? - neticīgi jautāja Trusītis.
- Protams, paslīdēju. Ja tu stāvi uz slidena upes krasta un kāds tevi Skaļi Salecina, tad tev jāslīd vien ir. Kas man cits atlika?
- Bet kas to izdarīja? - vaicāja Rū.
I-ā neatbildēja.
- Man liekas, tas būs bijis Tīģeris, - Sivēns nervozi iesmējās.
- Bet I-ā, - jautāja Pūks, - tas bija Joks vai Nelaimes Gadījums? Es gribēju teikt...
- Es neuzkavējos, lai to noskaidrotu, Pūk. Pat upes dibenā es neuzkavējos, lai padomātu, vai tas ir Draudzīgs Joks vai arī Tikai Gadījums. Es tūlīt uzpeldēju virspusē, nodomāju, ka ūdens ir slapjš, un neko vairāk. Tu, cerams, saproti, ko es ar to gribēju teikt?
Tad, lai atradinātu Tīģeri no nepatīkamā paraduma būt Lecīgam, Trusītis izdomāja vēl vienu plānu. Trusītis, Pūks un Sivēns aizvedīs Tīģeri uz tādu vietu Mežā, kur tas nekad nav bijis, un tur to pazaudēs. Un tad, pēc šādiem pārdzīvojumiem, tas kļūs Mazs un Mierīgs Tīģeris, kurš nekad nevienu vairs nelecinās.
Jā. Kā teiktu I-ā, tas bija pārāk sarežģīts uzdevums Prātam, jo, kā izrādījās vēlāk, Trusīša dēļ pazaudējās visi, arī viņš pats. Pareizāk sakot visi, izņemot Tīģeri - izrādījās, ka Tīģeri nepazaudējas pat visbiezākajā miglā pašā Meža biezoknī.
Tāpēc, kad pēc ilgiem pūliņiem, pateicoties Pūka dziļajam dao, Pūks un Sivēns bija atraduši ceļu uz mājām...
- Kur ir Trusītis?
- Es nezinu, - teica Pūks.
- Nekas. Es ceru, ka Tīģeris viņu atradīs. Tīģeris aizgāja jūs visus meklēt.
- Labi, - teica Pūks. - Man tagad jāiet mājās, lai kaut ko mazdrusciņ... Un Sivēnam tāpat, jo viņš arī mazdrusciņ... un tāpēc...
- Es iešu lidzi un paskatīšos, kā tu ēd, - sacīja Kristofers Robins.
Viņš aizgāja Pūkam līdzi uz mājām un skatījās uz savu Lāci ilgi, ilgi, un visu laiku, kamēr viņš skatījās, Tīģeris skraidīja pa Mežu un ūjināja, meklēdams Trusīti. Beidzot Ļoti Mazais un Bēdīgais Trusītis viņu sadzirdēja. Ļoti Mazais un Bēdīgais Trusītis metās cauri miglai uz saucēja balsi, un izrādījās, ka saucējs ir Tīģeris; viņa draugs Tīģeris, Diženais Tīģeris, Lielais un Palīdzīgais Tīģeris, kurš LĒKĀJA, ja viņš vispār lēkāja, tik skaisti un cildeni, cik vien skaisti un cildeni kāds Tīģeris var lēkāt.
- Ak, Tīģeri, kā es priecājos tevi redzēt! - iesaucās Trusītis.
Pasakā par Neglīto Pīlēnu - kad Neglītais Pīlēns pārstāja būt Neglīts? Tad, kad saprata, ka nevajag censties būt Pīlei, jo īstenībā viņš ir Gulbis. Katrā no mums kaut kur dziļi, dziļi slēpjas kas Īpašs, kaut kas no Gulbja. Un, kamēr mēs nesāp pa īstam sapratuši, ka tas tur patiešām ir, viss, ko mēs varam darīt - šļakstīt ūdeni. Gudrie ir tie, Kas Ir Tie, Kas Viņi Ir. Viņi izmanto to, kas tiem piemīt, un dara to, ko māk.
Pirmais, ko mums jādara - jāapjēdz mūsu Iekšējo Dabu un jāizprot to, nepazaudējot. Tāpēc, ka Neglītajā Pīlēnā slēpjas Gulbis, bet Lecīgajā Tīģerī - Glābējs, kurš zina Ceļu. Katrā no mums tas ir...
Ilgu laiku viņi skatijās upē un neteica nekā. Un upe arī neteica nekā, jo bija visai rāma un miermīlīga šajā saulainajā pēcpusdienā.
- Tīģeris tomēr ir lādzīgs zvērs, - slinki ieminējās Pūks.
- Protams, ir, - piekrita Kristofers Robins.
- Un mēs visi tādi esam, - Pūks sacīja. - Tā vismaz man liekas. Bet var būt, ka man nav taisnība, - viņš pazemīgi piebilda.
- Ir gan taisnība, - teica Kristofers Robins.
PŪKA CEĻŠ
Pa ilgo laiku, ko strautam vajadzēja, lai nonāktu līdz Meža malai, tas bija pieaudzis gandrīz par īstu upi, un, pieaudzis būdams, tas vairs neskrēja, nelēkāja un nemeta burbuļus, ko mēdza darīt, kad bija mazs, bet kustējās daudz lēnāk. Jo nu strauts zināja savu ceļu un sprieda: "Nav kur steigties. Agri vai vēlu mēs visi tur nonāksim."
Beidzot mēs esam nonākuši pie viena no raksturīgākajiem Dao Darbībā elementiem, ko ķīnieši sauc par u-vei. Tas ir arī viens no raksturīgākajiem Pūka Darbībā elementiem. Eiropas valodās tam nav adekvāta termina, taču, kā mums liekas, ir pēdējais laiks to ieviest apritē. Tāpēc nosauksim to par Pūka Ceļu.
Burtiski u-vei nozīmē "nedarboties, neietekmēt, nedarīt". Ja kristīgajā kultūrā Dievs rada pasauli radīšanas aktā (vei), tad dao pasauli rada "ne-radot" (u-vei), kam mūsu valodā vistuvāk varētu atbilst "augt". Praksē tas nozīmē neapzināt savu rīcību, rīkojoties, neiespringt, nedomāt par to (nemotivēta darbība). Interesanti, ka hieroglifs u-vei radies no simbola, kas attēlo tverošu roku un mērkaķi, tā kā to varētu arī tulkot kā "nemēģināt mainīt lietu dabu, nebāzties visur ar saviem projektiem, nemērkaķoties".
U-vei būtība līdzīga strautam, kurš plūst pāri akmeņiem - nevis mehāniskā taisnvirziena kustība, kas raksturīga dabas likumu pārveidošanai, bet tā, kas tīri iekšēji pāraug lietu dabiskajā ritmā.
Piemēram, aplūkosim fragmentu no Džuan Dzi mācītā:
Lu aizā ir milzīgs ūdenskritums, kurš krīt no tūkstoš pēdu augstuma. Jūdzēm tālu redzams šļakatu mākonis un varavīksne virs tā. Lejā, pašā apakšā mutuļojošajā straumē, nav nevienas dzīvas dvēseles.
Reiz Kun Fudzi stāvējis straumes malā, vērojot no augšas krītošo ūdens stabu. Te pēkšņi viņš ieraudzīja ūdens vērpešu sagrābtu vecu vīru. Viņš steigšus sasauca savus skolniekus un visi metās uz upi, lai glābtu slīkstošo, bet tas, izrādījās, jau bija izpeldējis malā un, svilpodams, nāca viņiem pretīm.
Kun Fudzi to uzrunāja: "Tu, acīmredzot, esi ūdens gars, ja spēji izdzīvot šajā nevaldāmajā straumē? Bet pēc izskata liecies gluži parasts cilvēks. Saki - kādi slēpti spēki tev piemīt?"
Nekas īpašs man nepiemīt, - atbildēja večuks. - Gluži vienkārši es sāku to mācīties vēl jaunībā, un turpināju praktizēt visu laiku. Tagad mani nemāc nekādas šaubas. Es ienirstu kopā ar ūdeni un iznirstu kopā ar straumi. Es peldu tai līdzi, aizmirsis sevi un palieku dzīvs tāpēc, ka necenšos ne mazākā mērā cīnīties ar daudz lielāko ūdens spēku. Tas arī viss.
Kad mēs iemācamies rīkoties saskaņā ar savi Iekšējo Dabu un pasaulē valdošajiem dabas likumiem, mēs sasniedzam u-vei līmeni. Tad mēs spējam izmantot lietu dabisko kārtību, likumsakarības, un rīkoties pēc minimālas piepūles principa. Visa dabas pasaule seko šim principam - tieši tāpēc daba nekļūdās. Kļūdās tikai cilvēks, būtne ar pārslogotajām un saspringtām Smadzenēm, kurš ne par ko nerīgosies saskaņā ar dabas likumiem, kad visur pārlieku iejaucas.
Viņam nav nekā kopīga ar Pūku - pašu Nesaspringstošāko Lāci no visiem lāčiem, ko mēs kādreiz esam sastapuši.
- Kā tev tas izdodas, Pūk?
- Kas izdodas?
- Nu nepavisam nesaspringt.
- Es vienkārši neko neDARU, - teica Pūks.
- Bet viss taču tiek padarīts!
- Nū... Tas vienkārši notiek un viss.
- Pagaidi! Tas man atgādina ko no "Daodedzin", - es teicu, izvilkdams no plaukta grāmatu. - Lūk - trīsdesmit septītā lappuse. "Dao neko nedara, bet viss tiek notiek."
- Tas izskatās pēc Mīklas, - teica Pūks.
- Tas nozīmē, ka dao neko nepiespiež un nekam nepretojas, bet vienkārši ļauj visam notikt. Tad viss, kam jānotiek, notiek.
- Āā..., sapratu. - teica Pūks.
- Ķīniešu valodā šo principu sauc vei-u-vei - "Darīt-Ne-Darot". No vei-u-vei izriet dzu jan, "Lietu Esība". Tas nozīmē, ka viss notiek pats no sevis, spontāni.
- Āā..., sapratu. - teica Pūks.
Kā Pūka Ceļa raksturīgāko piemēru, atcerēsimies to gadījumu, kas aprakstīts "Jaunā māja Pūka priedītēs", kad Pūks, Sivēns, Trusītis, mazulītis Rū rotaļājās ar sprunguļiem. Viņi meta sprunguļus no tilta upē, un tad sprēja uz tilta otru pusi vērot, kura sprungulis izpeldēs pa patilti pirmais. Viņi gaidīja jau diezgan ilgi, līdz no patiltes izpeldēja...
Ļoti rāmi, ļoti cienīgi, ar visām četrām kājām gaisā no patiltes izpeldēja I-ā.
- Patiešām? - teica I-ā, ko bija sagrābis mazs atvariņš un nu lēni grieza apkārt trīs reizes. - Neticami.
- Es nezināju, ka tu arī rotaļājies kopā ar mums, - sacīja Rū.
- Es nerotaļājos, - atbildēja I-ā.
- I-ā, ko tu tur dari? - jautāja Trusītis.
- Vari minēt trīs reizes, Trusīt. Roku bedrīti smiltiņās? Nepareizi. Lecu no zara uz zaru jaunā ozolā? Nepareizi. Gaidu, kad man kāds palīdzēs tikt ārā no upes? Pareizi. Dodiet Trusītim laiku, gan viņš atradīs īsto atbildi.
Tad Pūkam radās ideja. Ja viņi mestu akmeņus un visādus citādus smagumus ēzelītim vienā pusē, tad akmeņi saceltu viļņus un tie izskalotu ēzelīti otrā pusē. Trusītim šī ideja likās ļoti laba, bet pašam I-ā tā ne visai patika.
- Bet ja nu mēs netīšām trāpīsim viņam? - Sivēns bažījās.
- Vai arī netīšām netrāpīsiet viņam, - teica I-ā. - Apsver visas šīs iespējas, Sivēn, pirms jūs sākat uzjautrināties.
Bet Pūks jau bija paņēmis vislielāko akmeni, ko varēja panest, un izliecās pār tilta malu, turēdams to ķepās.
- Es nesviedīšu stipri, es tikai palaidīšu vaļā, - viņš paskaidroja, - un tad es nevarēšu trāpīt tev garām. Pareizāk - es nevarēšu trāpīt tev. Vai tu nevarētu vienu brītiņu negriezties riņķī? Tā man grūti notēmēt.
- Nē, - teica I-ā,- man ļoti patīk griezties.
Trusītis juta, ka nu pienācis komandēšanas laiks.
- Sākam, Pūk! - viņš sacīja. - Kad es teikšu: "Met!" - tu laidīsi akmeni vaļā. I-ā, kad es teikšu: "Met!" - Pūks laidīs akmeni vaļā.
- Mīļš paldies Trusīti, bet gan jau es pats to pamanīšu.
- Tu esi gatavs, Pūk? Sivēn, paej nost, lai viņam pietiek vietas. Atkāpies mazliet, Rū! Visi gatavi?
- Nē, - teica I-ā.
- Met! - komandēja Trusītis.
Pūks palaida akmeni vaļā. Ūdens skaļi noplunkšķēja, un ēzelītis bija pazudis.Tas nu bija briesmīgs brīdis skatītājiem uz tilta. Viņi skatījās un skatījās... un pat Sivēna sprungulis, kas izpeldēja no patiltes mazu gabaliņu pa priekšu Trusīša sprungulim, neiepriecēja viņus tā, kā to varēja gaidīt. Bet tad, kad Pūkam jau sāka likties, ka viņš ir izvēlējies nepareizu akmeni vai nepareizu upi, vai pat nepareizu dienu savai Idejai, kaut kas pelēks parādījās upes malā... Pelēkums auga arvien lielāks un lielāks. I-ā brida laukā no ūdens.
Klaigādami viņi noskrēja no tilta un metās ēzelītim palīgā, vilka un stūma, stūma un vilka, līdz I-ā atkal stingri nostājās uz sauszemes.
- Vai, I-ā, cik tu esi slapjš! - teica Sivēns, pataustījis viņu.
I-ā nopurinājās un palūdza, lai kāds paskaidro Sivēnam, kas notiek, ja ilgāku laiku pavada upē.
- Lieliski, Pūk! - Trusītis atzinīgi teica. - Mūsu ideja bija laba.
Kā vienmēr - visi nopelni tiek Saprātam. Bet patiesībā taču ne jau Izgudrojošais Saprāts nes veiksmi. Veiksme rodas, pateicoties tādam prātam, kurš redz lietas tādas, kādas tās ir un seko to iedabai.
Kad jūs īstenojat u-vei, viss notiek viegli, pats no sevis. Apaļie klucīši tiek ievietoti apaļajos caurumos, kvadrātveida klucīši - kvadrātveida caurumos. Nekāda stresa, nekādas cīņas. Egoistiskās Vēlmes cenšas iebāzt apaļos klucīšus kvadrātveida caurumos, bet kvadrātveida klucīšus - apaļajos caurumos. Saprāts nemitīgi cenšas izgudrot kādus viltīgu Paņēmienus, kā iedabūt klucīšus to formai neatbilstošos caurumos. Zināšanas mūžīgi aizņemtas ar problēmu: kāpēc apaļie klucīši viegli ieiet apaļajos caurumos, bet kvadrātveida - nu nepavisam. U-vei par to nesaspringst, u-vei par to vispār nedomā, bet vienkārši dara. Un kad tas ko dara, tad liekas, ka tas neko nedara. Bet Viss Tiek Padarīts.
- Vai kāda problēma, Sivēn?
- Šai burkai vāciņš netaisās vaļā, - nosēcās Sivēns, palicis sarkans no piepūles.
- Jā, tas... patiesi iestrēdzis. Pūk, palīdzi atvērt.
(Pokš!)
- Paldies, Pūk, - teica Sivēns.
- Nav par ko, - teica Pūks.
- Kā tu attaisīji šo burku? - jautāja Tīģeris.
- Nu itin viegli, - teica Pūks. - Vienkārši griez vāciņu tā, kāmēr nesajūti, ka vairāk nav vērts griezt. Tad ievelc elpu un tā pavelc uz augšu. Tas arī viss.
- Es arī gribu pamēģināt! - iesaucās Tīģeris, pieskrienot pie bufetes. - Kur marinēto gurķīšu burka? Ā, re kur tā ir!
- Tīģeri, - teica Sivēns, mazliet nervozējot. - Varbūt ne...
- Sīkums! - teica Tīģeris. - Tīģeri ir pasaulē labākie burku attaisītāji. Vienkārši griež un...
(BĀBĀC!)
- Tā, Tīģeri, - es teicu. - Un tagad savāc no grīdas lauskas un gurķīšus.
- Tā burka man vienkārši izslīdēja no rokām, - taisnojās Tīģeris.
- Viņš pārāk saspringa, - teica Pūks.
Bet kad pārāk saspringsti, nekas nesanāk. Pamēginiet kaut ko ātri satvert ar sasprindzinātu roku; pēc tam atslābinaties un pamēģiniet vēlreiz. Pamēģiniet kaut ko darīt ar sasprindzinātu prātu. Visdrošākais veids, kā kļūt Sasprindzinātam, Neveiklam un Kunfuzētam - attīstīt tādu prātu, kurš pārāk saspringst, t.i. tādu prātu, kurš pārāk daudz domā. Dzīvnieki Dabā daudz nedomā, viņi vienkārši Dzīvo. bet par lielāko daļu ļaužu var teikt, pārfrāzējot vienu Rietumu filozofu: "Es domāju, tātad es Kunfuzēju". Ja salīdzinām Pilsētu un Mežu, var rasties jautājums: kā tas gadījies, ka cilvēks sācis sevi uzskatīt par Augstāko Radības Kroni?
- Par augstāku attiecībā pret ko? - jautāja Pūks.
- Es nezinu, Pūk. Es visādi esmu domājis, taču neko sakarīgu tā arī neesmu izdomājis.
- Ja cilvēki patiesi būtu Augstāki, salīdzinot ar Dzīvniekiem, tad viņi daudz labāk rūpētos par pasauli, - teica Pūks.
- Tā tas ir, - es teicu.
Bet gāja gadsimti, un cilvēks attīstīja sevī prātu, kurš arvien vairāk to attālināja no realitātes, no dabas likumu pasaules. Šis prāts ārkārtīgi saspringst, nodeldē pats sevi, kā rezultātā kļūst vājš un nestabils. Tāds prāts, pat ja ir visai intelektuāls, nav efektīvs. Viņš šaudās šurpu turpu, rosās un nekādi nespēj sakoncentrēties uz šī brīža darbību. Viņš drāžas pa ielu sacīkšu automobilī, domājot, ka pie veikala letes izvēlas augļus. Bet pēc tam brīnās: kā varēja notikt avārija?
Kad jūs īstenojiet u-vei, jūs neiekļūstat nopietnās avārijās. Dažkārt ar jums notiekošais var likties mazliet Dīvains, bet beigu beigās viss beidzas labi. Jums nav jāsaspringst, lai viss izdotos; jūs vienkārši ļaujat visam izdoties. Lai to labāk ilustrētu, atcerēsimies Sīka Meklēšanu. Sīks (kā zināms, Sīka īstais vārds bija Sīks Mazs Kukainītis, bet par Sīku viņu sauca tāpēc, ka tā bija ērtāk un īsāk) reiz bija pazudis, ejot pastaigā apkārt irbuleņu krūmam, un neviens nezināja, kas ar viņu noticis.
- Kvī! - kaut kas iekviecās.
- Savādi, - nodomāja Pūks, - es teicu "kvī", kaut gan nemaz nekvīkstēju.
- Palīgā! - iespiedzās smalka, vārga balstiņa.
- Atkal es spiedzu, - domāja Pūks. - Ir noticis Nelaimes Gadījums. Gāžoties bedrē, mana balss kļuvusi spiedzīga un runā pati par sevi. Man laikam no šī kritiena kaut kas iekšā samaitājies. Sasodīts!
- Palīgā! Palīgā!
- Ko tu neteiksi! Es kliedzu, kad man ne prātā nenāk kliegt. Tas laikam ir ļoti smags Nelaimes Gadījums. - Tad Pūks pēkšņi nobijās, ka, gribēdams kaut ko sacīt, viņš varbūt, taisni otrādi, nevarēs. Lai to pārbaudītu, viņš skaļi teica: - Ļoti Smags Nelaimes Gadījums ar Lāci Pūku!
- Pūk! - iekviecās balstiņa.
- Tas ir Sivēns! - Pūks priecīgi atsaucās. - Kur tu esi?
- Apakšā, - atbildēja Sivēns visai apakšīgā balsī.
- Kam apakšā?
- Tev! - kvieca Sivēns. - Kāp nost!
Un brīdi vēlāk tas tika noskaidrots...
- Pūk! - viņš iesaucās. - Tev kaut kas rāpo pa muguru.
- Man arī tā likās, - teica Pūks.
- Tas ir Sīks! - spiedza Sivēns.
- Ak tad viņš ir tas? - brīnījās Pūks.
Tie, kuri iet Pūka Ceļu, secina, ka ar viņiem šādas lietas notiek regulāri. To praktiski nav iespējams paskaidrot savādāk, kā tikai minot šādu piemēru, bet tā tas ir. Viss vienkārši notiek tā kā tam jānotiek, pie tam vajadzīgajā brīdī. Vismaz viss tā notiek, ja jūs ĻAUJIET tam tā notikt, ja jūs rīkojaties saskaņā ar apstākļiem, tā vietā lai teiktu: "Tā tam nav jānotiek", un mēģinātu visu mainīt. Ja esat harmonijā ar To, Kā Viss Notiek, tad viss notiek tieši tā kā tam jānotiek, un nav svarīgi, ko jūs par notiekošo domājat. Pēc laika jūs varat atskatīties un teikt: "O! Tagad es saprotu. Tam tā vajadzēja būt, lai Tas varētu notikt, bet tam tā vajadzēja notikt, lai TAS būtu..." Un tad jūs saprotat, ka, pat ja būtu centies veikt visu pēc iespējas labāk, diez vai viss būtu noticis labāk, bet ja jūs ĻOTI būtu centies, tad velns viņu zina, kas būtu sanācis.
Aplūkosim citu Vienmēr Veicas piemēru - I-ā dzimšanas dienu.
Pūks gan par to atcerējās tikai tad, kad ēzelītis viņu par šo notikumu taktiski informēja. Taču atcerējies, viņš nolēma I-ā iepriecināt ar dāvanu, un devās mājās pēc medus podiņa (kas pēc Pūka domām bija pati labākā no visām iespējamām dzimšanas dienas dāvanām), un pa ceļam pavēstīja šos jaunumus arī Sivēnam. Savukārt Sivēns nolēma uzdāvināt ēzelītim gaisa balonu, ko bija saglabājis vēl kopš kādām viesībām. Sivēns aizsteidzās uz māju pēc balona, bet Puks ar medus podiņu devās pie I-ā.
Taču visai drīz viņu sāka mocīt izsalkums.
Viņš apsēdās un noņēma podiņam vāku.
- Kāda laime, ka man ir medus līdz, - viņš prātoja. - Ne katrs lācis, iziedams karstā dienā pastaigāt, iedomājas paņemt kaut ko uzkožamu. - tā nopriecājies, Pūks ķērās pie medus poda.
- Pagaidi, pagaidi, - viņš gudroja, kad bija izlaizījis podiņu pavisam sausu, - uz kurieni es taisījos iet? Ak jā, pie ēzelīša!
Pūks smagi piecēla savu pilno vēderu.
Un tad pēkšņi viņš atcerējās. Viņš bija apēdis I-ā dzimšanas dienas dāvanu!
- Sasodīts! - bēdājās Pūks. - Ko nu lai dara? Man taču vajag viņam kaut ko uzdāvināt!
Labu laiku Pūks vispār nespēja domāt. Tad viņam ienāca prātā, ka galu galā tas ir ļoti glīts podiņš, pat ja tur iekšā nav medus, ka to var izmazgāt un vēl palūgt Pūci, lai tā uzraksta uz podiņa "Daudz laimes dzimšanas dienā". I-ā varētu likt podiņā, ko vien gribētu, jo podiņš ir saimniecībā derīga manta.
...
Kamēr Pūces mājā tika sacerēts garais laimes vēlējums, Sivēns bija paspējis aizskriet uz savu māju un atrast balonu. Viņš nesa to, cieši piespiedis pie vēdera, lai balons neizspruktu un neaizlidotu projām. Sivēns ļoti steidzās, jo viņam gribējās nokļūt pie ēzelīša ātrāk par Pūku un pirmajam atnest dāvanu, - it kā viņam neviens neko nebūtu teicis un dzimšanas dienu viņš būtu atcerējies pats.
Tā skriedams un iztēlodamies, cik priecīgs būs I-ā, Sivēns nemaz neskatījās zemē un nepamanīja, ka ceļā ir trušu ala, paklupa un nostiepās garšļaukus ar degunu smiltīs.
BABĀC!!!
Mjā... Pēc tam, kad Sivēns paklupa un uzkrita virsū balonam, tas kļuva... tas kļuva... nu vispār tas kļuva...
- Balonu? - jautāja I-ā. - Tu teici: balonu? Tas ir tāds krāsains bumbulis, kas lido pa gaisu? Prieks un gaviles, vai ne? Mēs dejojam un dejojam, un citus neievērojam...
- Jā, bet es baidos... man ļoti žēl, I-ā... bet, kad es skrēju pie tevis ar balonu, es pakritu.
- Vai, Sivēntiņ, cik nelaimīgi tev tas atgadījies. Tu pārāk ātri skrēji, ko? Vai tu stipri sasities, Sivēntiņ?
- Nē. Bet es... bet man, I-ā... saplīsa balons.
Iestājās ilgs, nepatīkams klusums.
- Mans balons? - I-ā beidzot pajautāja.
Sivēns pamāja ar galvu.
- Mans dzimšanas dienas balons?
- Jā, - Sivēns iešņukstējās. - Te nu tas ir. Daudz laimes dzimšanas dienā... - Viņš pastiepa ēzelītim mitro lupatiņu.
Tas ir balons? - I-ā izskatījās mazliet pārsteigts.
Sivēns pamāja ar galvu.
- Mana dāvana?
Sivēns atkal pamāja.
- Balons?
- Jā.
Tad ieradās Pūks.
- Es atnesu tev mazu dāvanu! - jautri paziņoja Pūks.
- Man jau ir, teica I-ā.
Pūks pašlaik brida pāri strautam pie ēzelīša, bet Sivēns, galvu priekškājās iespiedis, sēdēja maliņā un klusu šnukstēja.
- Tas ir ļoti noderīgs podiņš, - Pūks sacīja. - Lūdzu! Un virsū ir rakstīts: "Ļoti daudz laimes dzimšanas dienā vēlē Pūks". Tā tur ir rakstīts! Un iekšā vari likt ko gribi! Paskaties!
Tad I-ā secināja, ka, tā kā viņa gaisa balons vairs nebija Sivēna lielumā, un to ļoti viegli var ievietot Derīgajā Podiņā, izņemt, kad ievajagās, ko nu nekādi nevarēja izdarīt ar parasto Lielo Balonu.
- Es ļoti priecājos, ka man ienāca prātā uzdāvināt tev noderīgu podiņu, kurā tu vari likt, ko gribi, - laimīgs sacīja Pūks.
- Un es priecājos, - Sivēns tikpat laimīgi piebilda, - ka man ienāca prātā uzdāvināt kaut ko tādu, ko tu vari ielikt noderīgajā podiņā.
Bet I-ā neklausījās. Viņš ņēma balonu ārā, lika atkal iekšā un bija tik laimīgs, cik vien tas iespējams.
Tā viss izdevās.
Savā augstākajā līmenī u-vei darbojas neizskaidrojami un nemanāmi, jo savā būtībā ir reflektīvs. Kā teicis Džuan Dzi, u-vei prāts "plūst kā ūdens, atspoguļo kā spogulis un atbild kā atbalss".
Nu tieši kā Pūks.
- Hei! Es saku: "Tieši kā Pūks!".
- Koooo? - jautāja Pūks, piepeši pamostoties un pārsteigumā noveļoties no krēsla. - Kas kā kas?
- Kas plūst kā ūdens, atspoguļo kā spogulis un atbild kā atbalss?
- O! Mīkla! - teica Pūks. Cik reizes varu mēģināt minēt?
- Plūst kā ūdens...
Īstenojot u-vei, jūs sekojat apstākļiem un klausiet savai intuīcijai. "Tagad nav piemērotākais brīdis. Labāk to izdarīšu savādāk." Apmēram tā. Kad jūs sākat šādi rīkoties, apkārtējie saka, ka jums piemītot sestais prāts vai ko tamlīdzīgu. Bet patiesībā tā vienkārši ir Apstākļu Sajušana. Tas ir pilnīgi dabiski. Nedabisks ir pavisam kas cits - kad jūs neieklausaties savā intuīcijā.
Visērtākais šajā Apstākļu Sajušanā ir tas, ka jums nevajag pieņemt tik daudz grūtības risinošus lēmumus. Pat gluži otrādi - jūs ļaujas problēmām atrisināties pašām.
Piemēram, kad Pūks ilgi mocījās domājot, pie kā gan lai aiziet ciemos. Viņš varēja apciemot I-ā, kuru nebija redzējis veselu dienu, vai Pūci, kuru jau divas dienas nebija apciemojis, vai Kengu, Rū un Tīģeri, kurus arī ilgi nebija saticis. Ko gan viņš izlēma?
Viņš vienkārši apsēdās uz akmens strauta vidū un, gudrodams, ko lai dara, nodziedāja savas dziesmas otro pantu:
Rīts ar mazo Rū man būtu
Tīkams gan
Rīts bez mazā Rū man būtu tīkams
Arīdzan.
Visu darīšu ar prieku,
Ja vien resnāks nepalieku,
Bet es resnāks nepalieku,
Tā šķiet man.
Saule spīdēja tik brīnum silti, un akmens, uz kura viņš vēl arvien sēdēja, arī bija tik patīkami silts, ka Pūks jau gandrīz nolēma, ka viņš visu rītu varētu būt Vienkārši Pūks Uz Akmens un nekas vairāk, kad viņš atcerējās Trusīti.
- Trusītis, - Pūks sapņaini teica. - Cik jauki būtu patērzēt ar Trusīti. Trusītis vienmēr runā ļoti prātīgas lietas. Viņš nelieto garus vārdus kā Pūce. Viņš saka īsus, vieglus vārdus, kā, piemēram, "Ēdīsim pusdienas?" vai "Uzcienājies, Pūk!". Patiešām, man liekas, ka man vajadzētu labāk aiziet pie Trusīša. Tas viņam lika sacerēt vēl vienu pantu:
Trusīt, ak, cik tavi vārdi
Jauki skan!
Divatā ar tevi runāt
Patīk man.
Kad tu saki: "Uzcienājies!" -
Tas ir ļoti draudzīgs mājiens.
Lāča ausīm šitāds mājiens
Saprotams.
Nodziedājis šo pantu, viņš piecēlās no sava akmens, nāca atpakaļ pāri strautam un devās uz Trusīša māju.
Bet, kādu gabaliņu pagājis, Pūks atkal sāka domāt. - Jā, bet ja nu Trusīša nav mājās? Vai atkal - ja nu es iesprūstu viņa durvīs tāpat kā pagājušo reizi, kad viņa durvis nebija pietiekami platas? Es gan neesmu kļuvis resnāks, to es noteikti zinu, bet ja nu viņa durvis kļuvušas tievākas? Vai tāpēc nebūtu labāk, ja es...
Savā nodabā to visu prātodams, Pūks, pats īsti nemanīja, kā un kad, bija nogriezies no iesāktā ceļa un gluži negaidot ieraudzīja, ka atkal nonācis pats pie savām durvīm.
Un pulkstenis bija vienpadsmit.
Tas bija Īstais Laiks, lai kaut ko mazdrusciņ...
Bet pusstundu vēlāk viņš darīja to, ko īstenībā jau no paša sākuma bija gribējis darīt, bet saspringtās domāšanas dēļ nebija apjautis - viņš lāčoja uz Sivēna māju, savā nodabā dziedādams:
Tas ir laimīgs rīts, ja Sivēns
Ir ar mani kopā gan.
Tas nav laimīgs rīts, ja Sivēns
Nav ar mani kopā arīdzan.
Nebēdāju es nenieka,
Ja es Pūci nesatieku
(Vai es citus nesatieku).
Šodien man ir tāda diena,
Kad es neiešu ne pie viena,
Pat pie Kristofera Robina.
Tā šķiet man.
Tā viss notiek, kad iet Pūka ceļu. Nekādas piepūles, nekāda stresa un nepatikšanu. Bet tagad...
- Straume?
- Kas?
- Atbilde. STRAUME tek kā ūdens, atspoguļo kā spogulis...
- Bet tā neatbild kā atbalss, - es teicu.
- Jā, neatbild gan, - Pūks piekrita.
- Bet tu jau esi pavisam, pavisam tuvu īstajai atbildei, kā man liekas.
- Ļauj man mazliet padomāt, - teica Pūks.
U-vei metodi konfliktu risināšanā var redzēt daosu cīņas mākslā taidzicjuaņ, kur pretinieks tiek nogurdināts, izmantojot viņa paša uzbrukuma enerģiju, pašam paejot malā no uzbrukuma virziena, tādējādi liekot uzbrucējam zaudēt līdzsvaru un ļaujot pretinieka spēkam izšķīst tukšā vietā. Spēku nekad nepielieto pret brutālu spēku, bet uzbrucēja spēku neitralizē ar pakļaušanos un kustību maigumu.
- Plūst kā ūdens, atspoguļo kā spogulis..., - garāmejot klusi savā nodabā bubināja Pūks.
- Pūk, tu pārāk daudz domā, - es teicu. - Varbūt es došu tev kādu norādi, lai tu ātrāk uzminētu?
- Derētu gan, - teica Pūks. - Citādi man tas jau sāk apnikt.
- Nu labi. Lai atrisinātu šo mīklu, tev vajag ļaut savam prātam PLŪST brīvi un ATSPOGUĻOT visu, ko tas redz. Tad tas spēs ATBILDĒT uz jebkuru jautājumu. Saprati?
- Nē, - teica Pūks.
- Nu ko tu vairs.
- Tā tā tā... plūst kā ūdens..., turpināja murmināt Pūks.
U-vei principu taidzi cjuaņ kontekstā vieglāk saprast, ja mēģināsiet ar sitieniem nogremdēt ūdenī peldošu gumijas bumbu. Jo stiprāk jūs sitīsiet, jo dziļāk tā iegrims, jo ātrāk tā izleks no ūdens. Nekādi nepretojoties, šī gumijas bumba jūs nokausēs līdz galējam spēku izsīkumam. Tieši šādā veidā arī u-vei nevis pastiprina konfliktu, pretojoties, bet ļaujas spiedienam, neitralizējot tā enerģiju. Izmantojot citus principus, jūs dzēsīsiet uguni ar eļļu, bet, izmantojot u-vei, jūs dzēsīsiet uguni ar ūdeni.
- Es zinu! - Pūks paziņoja. Gumijas bumba!
- Ko gumijas bumba?
- Atbild kā atbalss! - svinīgi viņš paziņoja.
- Bet tā neplūst kā ūdens un neatspoguļo kā spogulis, - es teicu.
- Ak, - teica Pūks. - Patiešām.
- Labi, lāci, es tev pats pateikšu. Tas ir Pūka Ceļš.
- Kas???
- Atbilde, - es teicu.
- Āā, - teica Pūks.
- Tā ir slikta mīkla, - viņs piemetināja.
- Labi, tad uzdod TU kādu mīklu.
- Labprāt. Kas tas ir: melns, balts un sarkans vienlaicīgi?
- Nē, tikai ne ŠO!
- Tu ko, to zini? - Pūks mazliet izbrīnīts jautāja.
- Nu bet protams. Tā ir veca kā pati pasaule. Visi zina, ka tā ir avīze.
- Nebūt nē, - teica Puks.
- Nosarkusi zebra?
- Nē.
- Nu, tad...
- Padodies? - cerīgi iejautājās Pūks.
- Labi jau labi, padodos. Kas ir vienlaicīgi melns, balts un sarkans?
- Pārsauļojies pingvīns.
- Pūk, tas ir dumji.
- Šī mīkla ir daudz labāka, nekā tava.
- Nu tad vēl viena mīkla. Tā ir pilnīgi pretēja Pūka Ceļam. Kas ir tas, kas veselu dienu aktīvi rosās, bet rezultāta nekāda?
- Trusītis? - teica Pūks
- Nu GANDRĪZ.
- Ā, es zinu. Tas ir...
Bet TO mēs atstāsim nākošajai nodaļai.
IZGAJS DRIZNAKS
Trusītis cilpoja pa Septiņjūdžu Meža malu, ar katru brīdi juzdamies svarīgāks un izdarīgāks, un drīz viņš nonāca pie koka, kura dobumā dzīvoja Kristofers Robins. Viņš pieklauvēja pie durvīm, reizi vai divas pasauca, tad pagājās gabaliņu atpakaļ, pacēla ķepu pie pieres, lai saule nespīdētu acīs, un, koka galotnē skatīdamies, paūjināja. Pēc tam viņš vairākas reizes griezās apkārt un kliedza uz visām pusēm: - Hallo! - un: A-ūū! - un: - Tas esmu es, Trusītis! - Bet neviens neatsaucās. Tad viņš apklusa un klausījās, koki un krūmi apklusa un klausījās, bet Mežs sildījās pavasara saulē rāmi, cienīgi un mēmi, līdz augstu, augstu gaisā pār koku galotnēm iedziedājās kāds cīrulis.
- Sasodīts, - teica Trusītis. - Viņš ir izgājis.
Trusītis vēlreiz piegāja pie zaļajām durvīm, lai galīgi par to pārliecinātos, un jau pagriezās, lai aizietu, juzdams, ka šis rīts ir neglābjami samaitāts, kad viņš ieraudzīja zemē papīra gabaliņu.
- Hā! - teica Trusītis, juzdamies atkal laimīgs.
- Jauna zīmīte!
Zīmītē bija rakstīts:
IZGAJS. DRIZNAKS. AIZNEMC DRIZNAKS. K.R.
- Hā! - Trusītis atkārtoja. - Tas jāpasaka citiem arī! - Un viņš ļoti norūpējies aizskrēja.
Trusītis nezināja, kas ir tas Izgajs Driznaks (neraugoties uz to, ka viņš pats tāds bija), tāpēc viņš devās pie Pūces. Arī Pūce nezināja. Tak man liekas, ka MĒS jau nu gan zinām. Un vēl man liekas, ka daudzi citi cilvēki arī to zina. Džuan Dzi vienu šādu cilvēku apraksta:
"Dzīvoja reiz cilvēks, kuram nepatika raudzīties atpakaļ uz savu pēdu nospiedumiem un ēnu. Viņš nolēma no tām aizmukt un metās skriet. Taču, jo tālāk viņš skrēja, jo vairāk pēdu atstāja, bet ēna neatpalika ne par soli. Domājot, ka acīmredzot skrien pārāk lēni, viņš metās skriet vēl ātrāk un ātrāk, līdz beidzot saļima spēku izsīkumā un nomira. Ja viņš būtu stāvējis uz vietas, tad nebūtu smiltīs atstājis pēdu nospiedumus. Ja viņš būtu apsēdies koka ēnā, viņa paša ēna būtu pazudusi."
Liekas, ka viņi ir sastopami visur, lai kur mēs ietu. Jebkurā saulainā dienā mēs varam sastapt piepilsētas mežiņos un parkos skrienot veselus sēcošu Izgajs Driznaksu ganāmpulkus. Teiksim, jūs baudiet rimtu pikniku, atlaidies maigā, zaļā vasaras zālītē un piepeši, paceļot acis, secinat, ka tikko divi no viņiem ir sabradājuši jūsu sviestmaizītes.
Lai gan zālē starp kokiem jūs esat relatīvi pasargāti, jo visi šie Izgajs Driznaksi drošības apsvērumu dēļ no tiem izvairās. Tā vietā viņiem labāk patīk dipināt pa asfaltu vai tenisītu, līdzīgi īslaicīgajiem transporta līdzekļiem, kuriem šis zemes pārklājums izdomāts. Ieelpojot automobiļu, kuri līkumo, lai viņus nenotriektu, izplūdes gāzes, Izgajs Driznaksi skrien, savā starpā runājot, cik labi viņi tagad jūtas, tikuši Svaigā Gaisā. To viņi dēvē par Dabisku Dzīvesveidu.
Izgajs Driznaks vienmēr ir ļoti aktīvs. Ja jūs pajautāsiet viņam par tā hobiju, tas jums noskaitīs veselu sarakstu, kā, piemēram:
- Lekšana ar izpletni, rīta skriešana, teniss, kalnu slēpošana, ūdensmotocikli.
- Un viss?
- Nu (atelšoties un viegli sēcot), LAIKAM viss, - saka Izgajs Driznaks.
- Bet vai esi piedalījies vēršu cīņās?
- Nē, es... nē, neesmu piedalījies.
- Bet kā ar mēģinājumu kailām rokām pievarēt aligatoru?
- Nē... Kaut kā nebija ienācis prātā ko tādu veikt.
- Bet lejup pa daudzstāvu mājas trepēm ar skrituļslidām?
- Nē... Bet taisos pamēģināt.
- Bet tu taču teici, ka esi AKTĪVS.
Šajā brīdī Izgajs Driznaks domīgi saka: - Paklau, tu domā, ka... ar mani kaut kas nav tā? Laikam manī zūd enerģija.
Vēl mazliet, un tā arī būs.
Izgajs Driznaks atlēts - viena no daudzajām to tipiskajām pasugām - ir ārkārtīgi aizņemts, kā pats to saka, ar savas fiziskās formas uzturēšanu. Taču kāda nesaprotama iemesla dēļ viņš to aplūko kā ko tādu, ko vajag veidot no ārpuses, nevis izaudzēt no iekšienes. Tāpēc viņš jauc fiziskus vingrinājumus ar DARBU. Viņš strādā darba laikā, strādā fizisko vingrinājumu laikā un, kā tas bieži gadās, viņš strādā spēles laikā. Strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt! Tik daudz darba un tik maz spēles pārvērš viņu visai garlaicīgā tipā, bet, ja tas turpinās pietiekami ilgi, viņš top par līķi.
Bet lūk arī Trusītis.
- Sveiks, Trusīti. Kas jauns?
- Es nupat biju pie Pūces, teica Trusītis, mazliet aizelsies.
- Ak tā? Tu netiki manīts kādu brīsniņu.
- Jā. Pūce par varītēm vēlējās man izstāstīt stāstu par viņas Onkuli Robertu...
- Ak lūk kas!
- Starp citu, Pūce teica, ka arī viņa neesot redzējusi Neaptēsto Baļķi, bet domājams, ka visdrīzāk Rū ar to šobrīd rotaļājas. Tāpēc es ieskrēju arī pie Kengas, taču tur neviena nebija mājās.
- Viņi visi ir Mežā, kur kopā ar Tīģeri trennējas lekšanā, - es teicu.
Ak tā. Nu labi, tad nu es skriešu tālāk.
- Tev nebūt nav nepieciešams tūdaļ pat aizie...
Kurp Trusītis aiznesās? Kā vienmēr. Izgajs Driznaks ne mirkli nespēj būt mierīgs. Teiksim tā: ja vēlies būt vesels, mierīgs un apmierināts ar dzīvi, vienkārši vēro, ko dara Izgajs Driznaks, un dari visu pretēji.
Bet lūk jau vēl viens, staigā šurpu, turpu, kabatā nervozi grabinot monētas. Viņš jūs nomāc pat tad, kad jūs vienkārši uz to raugaties. Hronisks Izgajs Driznaks, liekas, vienmēr kur steidzas, vismaz virspusējā, tīri fizioloģiskā līmenī. Tomēr viņš nekad neiet pastaigāties, jo priekš tā viņam nav laika.
- Bet tu ar mani nerunāji, - I-ā iebilda. - Nekādu jautājumu, nekādu atbilžu. Tu tikai nokliedzi "Sveiks!" - un Aizšāvies Garām. Kamēr es izdomāju, ko atbildēt, tava aste jau nozibēja pāri kalnam. Es jau gribēju sacīt: "Ko?" - bet bija, protams, par vēlu.
- Es toreiz ļoti steidzos.
- Ne mazākās Domu Apmaiņas, - I-ā turpināja. - Nebija secības. Vispirms runā viens, bet pēc tam otrs. Citādi to nevar dēvēt par aprunāšanos. "Sveiks!" - "Ko?" nav nekāda saruna, it īpaši, ja sarunas otrajā pusē es redzu tikai baltu ļipu kalna galā.
Izgajs Driznaks vienmēr Steidzīgs un Aizņemts, vienmēr:
IZGĀJIS. DRĪZ ATNĀKŠU. AIZŅEMTS. DRĪZ ATNĀKŠU.
vai, precīzāk:
NETRAUCĒ. TŪLĪT MIRŠU. TIK ŠAUSMĪGI AIZŅEMTS. TŪLĪT LŪZĪŠU.
Izgajs Driznaks vienmēr kur steidzas - turp, kur vēl nav bijis. Vienalga kur, lai tikai nepaliktu tur, kur viņš atrodas šobrīd.
- Kurp? - jautāja Trusītis.
- Nu varbūt viņš meklē kaut ko?
- Ko?
- Es tieši to vēlējos pateikt, - teica Pūks. Pēc tam viņš piebilda: - Nu varbūt viņš meklē to... to...
Varbūt, viņš meklē balvu. Mūsu Izgajs Driznaksu reliģijas, zinātnes un biznesa noteikumi mūs ļoti cenšas pārliecināt, ka kaut kur tur tālāk mūs gaida Lielā Balva, un, ka mums visu dzīvi jāstrādā kā trakiem, lai to nopelnītu. Bet tā diemžēl ir kā mirāža - jo tuvāk mēs tai tiekam, jo tālāk no mums tā atkāpjas, otrā ielas galā, otrā pasaules malā, citā galaktikā...
- Aū! - ievaimanājās Pūks, smagnēji nokritis uz grīdas.
- Nu redzi - tā notiek, ja aizmieg uz pašas rakstāmgalda malas, - es teicu. Tu krīti lejā.
- Tas ir tiesa, - teica Pūks.
- Bet kāpēc?
- Man rādījās briesmīgs sapnis, - viņš teica.
- Patiešām?
- Jā. Es atradu lielu mucu ar medu... - Pūks teica, berzējot acis.
- Un kas tur tik šausmīgs? - es jautāju.
- tā kustējās, - teica Pūks. - Bet tas ir Nepareizi. Mucām ar medu ir jāstāv uz vietas.
- Murgs kaut kāds, - es teicu.
- Bet daudziem miegā rādās murgi, - es uzmundrinoši piebildu.
- Ja? - jautāja Pūks - Par Neaizsniedzamām medus mucām?
- Nu kaut kas tam līdzīgs. Visai ikdienišķa parādība. Bet dīvaini ir tas, ka daudzi tā DZĪVO, nepamozdamies.
- Kāpēc?
- Nezinu. Laikam tāpēc, ka tā viņi var Kaut Ko Darīt.
- Tas nu nepavisam neizklausās jauki, - teica Pūks.
Jā. Nemaz neizskatās jauki. Dzīve, kas visu laiku sola: "Aiz tā pagrieziena, vēl pāris soļus", ir pretrunā ar lietu dabisko kārtību. Tāpēc jau ir tik grūti būt laimīgam un labam, ka tikai nedaudziem izdodas nokļūt tur, kur viņi vislabprātāk uzreiz atrastos - Laimē un Labklajībā - kamēr pārējie padodas un saļims ceļmalas grāvī, lādot pasauli, kura ne pie kā nav vainīga.
Tiem, kuri domā, ka balva atrodas kur aiz mākoņiem...
- Vienmēr pārskrien piens, - teica Pūks.
- Kas, kas?
- Viņiem vienmēr vārot, katliņā pārskrien piens, - teica Pūks.
- Ēē... jā. Un ne tikai tas...
- Bet lūk arī Trusītis, - teica Pūks.
- Ak lūk kur jūs esat! - teica Trusītis.
- Mēs šeit, - teica Pūks.
- Jā, mēs esam šeit, - es teicu.
- Bet tu esi tur, - Pūks piemetināja.
- Jā, es esmu šeit, - Trusītis kļuva nepacietīgs. - Īsi un konkrēti: Rū man parādīja savu koka klucīšu krājumu. Tie visi ir aptēsti, noēvelēti, nolakoti un uz tiem ir burti.
- Ak tā? - es pajautāju.
- Principā es to jau PAREDZĒJU, - teica Trusītis, domīgi berzēdams purniņu. - Un tā. Izmantojot izslēgšanas metodi, mēs secinām, ka tas var atrasties tikai pie I-ā.
- Bet Trusīti, - es teicu, - redzi, ka...
- Jā, - teica Trusītis. - Es satikšu I-ā un noskaidrošu, ko viņš par to zina - tas ir nākošais, kas jādara.
- Jau aizskrēja, - secināja Pūks.
Palūkojoties vēl nesenā pagātnē, mēs redzam, ka pirmie Izgajs Driznaksi Amerikā, puritāņi, praktiski nostrādājās līdz nāvei, negūstot par savām pūlēm neko. Viņi dzīvoja īsu mūžu un mira badā, līdz šīs zemes gudrie pamatiedzīvotāji viņiem neiemācīja, kā būt harmonijā ar zemes ritmu. Tagad tu sēj; tagad tu atpūties; tagad tu ar zemi, bet tagad tu to neaiztiec un ļauj tai atpūsties. Puritāņi tā arī nekad pa īstam nav sapratuši otro daļu, nekad nav ticējuši, ka atpūsties ir labi. Un lūk, pēc divu, trīs gadsimtu vardarbības pār kādreiz tik dāsno zemi, un pēc vairāku gadu desmitu mākslīgo stimulatoru un bagātinātāju ietekmes, mēs esam tikuši pie āboliem, kuri garšo pēc kartona, apelsīniem, kuri garšo pēc tenisa bumbiņām, un persikiem, kuri garšo pēc saldināta putuplasta - tie ir Neatpūtušās zemes augļi. Un nav ko žēloties, jo tā tas ir.
- Paklau, Pūk, bet kāpēc TU ne ar ko nenodarbojies? - es jautāju.
- Tāpēc, ka šodien ir ļoti jauka diena, - teica Pūks.
- Jā, bet...
- Kāpēc tad to izbojāt? - viņš teica.
- Nu bet tu varētu darīt kaut ko Svarīgu, Lietderīgu, - es teicu.
- Es jau daru.
- Patiesi? Ko gan?
- Klausos, - teica Pūks.
- Ko klausies?
- Putnus klausos. Un vēl to tur vāveri.
- Un ko gan viņi saka? - es jautāju.
- To, ka šodien ir ļoti jauka diena, - teica Pūks.
- Bet to taču tu jau tāpat zināji.
- Jā, bet vienmēr patīkami, kad vēl kāds cits domā tāpat kā tu, - viņš atbildēja.
- Bet tu tā vietā varētu Izglītoties, uzzināt ko jaunu, klausoties radio, - es teicu.
- Vai patiešām?
- Nu bet protams. Kā gan tu savādāk uzzināsi, kas notiek pasaulē?
- Nu... Es iziešu no mājas, - teica Pūks.
- Nu neniekojies. Labāk paklausies šo, Pūk (klik), - es teicu.
- Trīsdesmit tūkstoši cilvēku šodien gāja bojā, kad virs Losandželosas centrālās daļas sadūrās pieci aviolaineri..., - skanēja no radio.
- Un ko to no TĀ uzzināji par pasauli? - jautāja Pūks.
- Hmm. Tev laikam taisnība (klik).
- Bet ko tagad runā putni? - es pajautāju.
- To, ka šodien ir ļoti jauka diena, - teica Pūks.
Tā tas ir, pat ja Izgajs Driznaks ir pārāk aizņemts, lai to pamanītu un to izbaudītu. Un pieliekot punktu mūsu tēmai par aizņemtību...
Paštaisnie iepriekšminētās Vienmēr-Aizņemto-Krogāpasēdēšanas-Un-Izklaidēšanās-Pretinieku reliģijas sekotāji tā arī nespēja izprast neskartā meža un dzidro ūdeņu skaistumu, kas pavērās to priekšā Jaunajā Pasaulē. Tā vietā viņi šo paradīzi zemes virsū un cilvēkus, kas tur mājoja harmonijā ar dabu, uztvēra kā kaut ko sev svešu un nesaprotamu, ko vajag vai nu pārveidot vai iznīcināt, jo tas stāv ceļā uz Lielo Balvu. Un vēl - viņiem nepatika dziedāt. Viņi...
- Ko? - teica Pūks. - Nepavisam nedziedāja?
- Pūk, es te mēģinu pabeigt domu. Bet visā visumā tev taisnība - nemaz nedziedāja. Viņiem nepatika dziedāt.
- Tā, tā. Ja viņiem nepatika dziedāt, tad kā gan viņi izturējās pret Lāčiem?
- Man liekas, ka viņiem arī tie nepatika.
- Viņiem nepatika LĀČI?!?
- Nepatika. Vismaz ne pārāk patika.
- Ne dziesmas, ne Lāči... Bet kas tiem patika?
- Nedomāju, ka viņiem vispār kaut kas patika, Pūk.
- Nav brīnums, ka te viss tā saputrots - galīgi konfuzēts, - Pūks teica.
Un tā, pēc Nelaimīgajiem Puritāņiem atnāca Nenogurdināmais Pionieris, bet pēc tā - Vientuļais Kovbojs, mūžīgi auļojošais uz rietumiem, vienmēr kaut ko meklējošais. No šiem nemierīgajiem, mūžīgi ar dzīvi neapmierinātajiem, kaut ko nākotnē gaidošajiem senčiem ir cēlies Izgajs Driznaks, kurš, tāpat kā viņa senči, nekad nav juties kā mājās uz šīs Draudzīgās Zemes. Agresīvais, individuāliskais un apkārtni mainošais Izgajs Driznaks vienkārši ir pārāk skarbs pret sevi, pārāk skarbs pret citiem un pārāk skarbs pret pasauli, kura izmisīgi cenšas izdzīvot, par spīti tam, ko ar viņu dara.
Tāpēc nav brīnums, ka Izgajs Driznaks progresu iedomājas kā mūžīgu cīņu un grūtību pārvarēšanu nākotnes Lielās Balvas vārdā. Lai gan patiesībā progress ir izaugsme un attīstība, kas neizbēgami saistītas ar iekšējām izmaiņām, Izgajs Driznaks to nespēj saprast. Visām dzīvības formām piemitošo tieksmi augt un attīstīties, Izgajs Driznaksa nedabiskais prāts saprot kā nepieciešamību pēc mūžīgas cīņas par visa (Buldozers-Izgajs-Driznaks) un visu (Par-Savu-Taisnību-Svēti-Pārliecinātais-Izgajs-Driznaks), pārveidošanu pēc savas sapratnes. Kā arī kā no augšans piešķirtas tiesības bāzt savu degunu svešās darīšanās un uzspiest savu viedokli visiem un visam šai pasaulē. Mazliet gudrāki ļaudis gan centās visu šo Izgajs Drinaksu rīcību mazliet piebremzēt, taču secināja, ka tas ir tikpat grūti, kā būt hiperaktīvu bērnu vecākiem - vienkārši nespēj paspēt būt visur. Auklēties ar Izgajs Driznaks ir līdz nāvei nogurdinoši.
- Bet re kur atkal Trusītis, - teica Pūks, - un ar viņu kopā I-ā.
- Ā, Trusītis, - es teicu.
- Jā. Un vēl arī I-ā, - teica I-ā.
- Es pajautāju I-ā..., - teica Trusītis.
- I-ā, tas esmu es, - teica I-ā.
- Jā, es atceros, - es teicu. - Es redzēju tevi pagājušajā vasarā kaut kur Purvā.
- Purvā? - visai īgni pārjautāja I-ā. - Neteiktu, ka to varētu dēvēt par Purvu. Tam daudz labāk piestāvētu, ja to sauktu par Dūksnāju.
- Purvs, Dūksnājs...
- Bet kas ir Dūksnājs? - pajautāja Pūks.
- Ja tavas kājas līdz ceļiem ir Slapjas, Netīras un tām ļoti Salst, tad tas ir Dūksnājs, - teica I-ā.
- Ā, tagad saprotu, - teica Pūks.
- Bet ja, - turpināja ēzelītis, - ja tu esi Slapjumā un Dūņās līdz kaklam, tad tas ir Purvs. Purvs, - viņš rūgti piemetināja. - Ha!
- Nu lūk. Es pajautāju I-ā, - Trusītis turpināja, - un viņš teica, ka tam neesot ne mazākā priekšstata, par ko ir runa.
- Acīmredzot es tāds neesmu vienīgais, - sarunā iespraucās I-ā. - Tev arī par to nav ne mazākā priekšstata, vismaz tāds iespaids man radās.
- Tad kas gan ir tas Neaptēstais Baļķis, - Trusītis pārmetoši jautāja.
- Tas esmu es, - teica Pūks.
- TU? - nepatīkami pārsteigts teica I-ā. - Un es mēroju visu šo tālo ceļu šurp...
- No Purva, - es mēģināju piepalīdzēt.
- ...no Dūksnāja, tikai tāpēc, lai ieraudzītu Pūku?
- Bet kāpēc gan ne? - pajautāja Pūks.
- Ļoti piemērota problēma Trusītim, lai būtu ar ko nodarboties, - sarkastiski teica I-ā. - Labāk nemaz nevar izdomāt!
Un lūk, viens jautājums mums liekas aplam dīvains: kāpēc gan Izgajs Driznaksu Sabiedrība, kas tā dievina jaunības enerģiju, ārējo veidolu un aktīvo dzīvesveidu, līdz pat šim laikam nav izdomājusi nevienu daudzmaz efektīvu metodi, kā to visu saglabāt? Tā vietā viņi aizvien vairāk izmanto Nedabisko Fasādi - apšaubāmo kosmētikas un plastiskās ķirurģijas palīdzību. Pat gluži pretēji - tā izgudrojusi milzumu veidu kā sagraut jaunību un veselību. Tā kaitīgā darbība, kas nav tieši pakārtota Lielās Balvas meklējumiem, tiek apkopota jomā ko, acīmredzot, dēvē par Laika Taupīšanu.
Kā tā piemērs var kalpot lielais Izgajs Driznaks piemineklis: Lete ar Hamburgeriem.
Ķīnā ir Tējas Nams, Francijā ir Ceļmalas Krodziņš, Īrijā ir īru Pabs. Praktiski jebkurā civilizētā valstī ir kaut kas tam līdzīgs - vieta, kur ļaudis ienāk paēst, atslābt un papļāpāt, neuztraucoties, cik ir pulkstenis un, ka vajadzēs iet prom, tikko maltīte būs apēsta. Ķīniešu Tējas Nams ir kvartāla sabiedriskās dzīves centrs. Jebkurā dienas laikā te ienāk ģimenes, kaimiņi, draugi, lai iedzertu tēju, kaut ko uzkostu, satiktos un pārrunātu kaut ko. Un viņi tur uzturas tik ilgi, cik vēlas. Sarunas var būt stundām ilgas. Būtu galīgi aplam nosaukt Tējas Namu par nepriviliģētu kvartāla iemītnieku klubu - tas skanētu pārāk rietumnieciski, bet tā varētu prasti aprakstīt tā funkcijas, vismaz no mūsu, uz visa klasifikāciju tendētā, viedokļa. “Tu esi labs un ko vērtīgs cilvēks. Atslābsti un priecājies par jauko dienu?, tāda varētu būt Tējas Nama devīze un sūtība.
Bet kāda varētu būt Hamburgeru Letes devīze? Laikam kaut kas tam līdzīgs: "Ātri pērc un tinies, lai nākamais spēj nopirkt". Un ne tikai tas - katrs diezgan labi apzinās, vai vismaz ir dzirdējis, ka tā ir visīstākā ņirgāšanās par apmeklētāja veselību. Diemžēl tas nav vienīgais, ko ieviesis ir Laika Taupīšanas gars. Šajā sarakstā varētu iekļaut arī Lielveikalu, Mikroviļņu Krāsni, Atomelektrostaciju, Minerālmēslus un daudz ko citu.
Loģiski analizējot, vajadzētu būt tā, ka, ja šīs laika taupīšanas ierīces tik tiešām mums ietaupa laiku, tad šobrīd mums vajadzētu būt Ļoti Daudz Laika, ko veltīt sev, savai ģimenei, draugiem. Vairāk laika. kā vēl nekad cilvēces vēsturē. Taču, lai cik tas nebūtu dīvaini, mums ir pat mazāk brīva laika nekā pirms pāris gadiem. Cik gan jauki būtu patiešām nokļūt tur, kur nav nekādu laika taupīšanas ierīču, jo tad, kad jūs tur nokļūstat, pārsteigti secināt, ka jums ir ļoti daudz laika! Citādi jūs esat nemitīgi aizņemti, pelnot laiku ietaupošu mašīnu iegādei, kurām vajadzētu jums ļaut tik daudz nestrādāt.
Lielākā šīs Laika Taupīšanas problēma ir tā, ka jūs nevarat TAUPĪT laiku. Jūs to varat tikai izšķiest. Izgajis Driznaksam vispār nav laika, jo viņš ir pārāk aizņemts, visu laiku izšķiežot, lai to ieekonomētu. Un, pūloties ietaupīt sekundes, viņš tās visas izšķiež pūlēm ietaupīt laiku.
Kā raksta Toro* savā "Voldena, jeb Dzīve mežā": Kādēļ gan mums jādzīvo tādā steigā un dzīves izšķiešanā? Mēs esam gatavi mirt badā, pirms vēl esam gribējuši ēst. Ļaudis saka, ka viens laikāveikts grieziens ir desmit nelaikā veiktu griezienu vērts, tāpēc viņi šodien veic tūkstoš griezienu, lai rīt ietaupītu deviņus tūkstošus. (*Toro [Thoreau] Henrijs Deivids [1817-1862] - amerikāņu rakstnieks, domātājs. 1854. gadā sarakstījis "Voldena, jeb Dzīve mežā" kā romantisku robinsonādi par cilvēka dzīvi dabā, kā vienīgo iespēju glābt personību no mūsdienu patērētājcivilizācijas. - tulk.)
Lai uzsvērtu kontrastu ar dzīvi gandējošo Izgajs Driznaks Sabiedrību, atgriezīsimies mazliet pie dao. Viena no visai interesantajām daoisma īpatnībām ir tā, ka tas ne tikai godā vecumu un dzīvesgudrību, bet arī tēlu, ko dēvē par Nenovecojošo Nemirstīgo. Daosu tradīcijā ir sastopams daudz leģendu (izdomājumu) un vēstījumu (reālu notikumu, kas dažkārt tomēr pārspīlēti, vai otrādi) par tiem, kas vēl jaunībā atklājuši Dzīvības Noslēpumu. Un, neraugoties uz to, ka viņi to atklāja katrs savā veidā, rezultāts bija viens - ārkārtīgi ilgs mūžs, saglabājot jaunības izskatu, mundrumu un enerģiju.
Tāpēc visu vecumu Daosu Nemirstīgie zināmi ar savu jauneklīgo izturēšanos, izskatu un enerģiju. Un tā nebija vienkārša sagadīšanās, bet gan daoisma realizācijas rezultāts. Gadsimtus vidējais dzīves ilgums Ķīnā daudz nepārsniedza četrdesmit gadus, bet pārmērīgi strādājošie zemnieki vai hedonismā iestigušie aristokrāti mira pat vēl jaunāki. Un tiem blakus dzīvoja pietiekami daudz daosu, kas sasniedza astoņdesmit/deviņdesmit gadu vecumu, un bija arī tādi, kas dzīvoja vēl daudz ilgāk. Lūk viens visai interesants piemērs.
1933. gadā visā pasaulē avīzes rakstīja par Li Čung Juna nāvi. Tā bija ļoti neordināra personība - kā liecināja dokumenti (bet tādu netrūka, jo birokrātija Ķīnā bija ļoti augstā līmenī), viņš bija dzimis 1677. gadā. Kad viņam bija jau pār pār diviem simtiem gadu, viņš esot Pekinas universitātē nolasījis divdesmit astoņas trīsstundu lekcijas par ilgdzīvošanu. Tie, kuriem bija laimējies viņu tai laikā sastapt, apgalvoja, ka viņam varējis dot mazliet pāri par piecdesmit gadiem, viņs bijis taisnu muguru, veseliem zobiem un bieziem matiem. Mira viņš divi simti piecdesmit sešu gadu vecumā.
Kad Li vēl bija pusaudzis, viņš aizgājis no mājām, lai pievienotos ārstniecības zāļu vācējiem. Kalnos viņš no tiem iemācījieš šo to no tautas medicīnas, un paralēli tam praktizējis daosu vingrošanu, uzskatot, ka tie vingrinājumi, kas nogurdina ķermeni un prātu, saīsina dzīvi. Ļoti iecienījis bija, kā pats izteicās, katru dienu "mazliet pastaigāties". Viņu pavadošie gados jaunie skolnieki knapi tika līdzi, tik ātri viņš gāja. Li ieteica tiem, kas vēlējās uzlabot veselību, "sēdēt kā bruņurupucim, iet kā balodim un gulēt kā sunim". Bet, kad viņam jautāja par pašu lielāko ilgdzīvošanas noslēpumu, Li atbildēja: "Iekšējais klusums".
Te nu būtu lietderīgi atkal ielūkoties "Jaunā māja Pūka Priedītēs", kur Kristofers Robins nupat kā Pūkam jautāja:
- Ko tev patīk darīt par visām lietām vislabāk, Pūk?
- Nu, - sacīja Pūks, - vislabāk man patīk... - Te nu viņam vajadzēja apstāties un padomāt. Jo kaut gan Medus Ēšana bija ļoti patīkams darbs, tomēr brīdis pirms pašas ēšanas bija vēl saldāks, un Pūks nezināja, kādos vārdos to izteikt.
Medus, kad jau to ēd, vairs nav Tik ļoti garšīgs; mērķis, kurš jau sasniegts, vairs nav Tik ļoti nozīmīgs; balva, kura jau saņemta, vairs neliekas Tik ļoti vilinoša. Kad Ziemassvētku dāvanas ir izsaiņotas, tās vairs nesagādā tik daudz prieka kā tad, kad mēs vēl pirms brīža ar dzīvu interesi uzlūkojām sainīšus, domājot "kas gan tur varētu būt iekšā?". Pēc trīs simti sešdesmit piecām dienām mēs atkal raugamies uz dāvanām, un atkal notiek tas pats. Katru reizi, kad mērķis sasniegts, tas vairs nav tik aizraujošs, un mēs izvēlamies nākošo mērķi, tad nākošo un vēl. Ja mēs saliksim kopā visas balvas, ko dzīvē esam dabūjuši, tad nekas dižs nebūs, bet, ja mēs saliksim kopā gan balvas, gan visus mirkļus starp šīm balvām, tad mēs iegūsim visu - katru mūsu iztērētā laika mirkli. Vai nebūtu jauki to visu izbaudīt?
Tas nenozīmē, ka mērķi būtu nevajadzīgi. Tie mums vajadzīgi, jo ļauj mums piedalīties to sasniegšanas procesā, un tieši šis process dara mūs gudrākus un laimīgākus. Ja mēs pretojamies notikumu dabiskajam plūdumam, mēs topam nelaimīgi, kašķīgi, izsisti no garīgā līdzsvara un tamlīdzīgi. Mērķim jābūt mums piemērotam un derīgam, lai process būtu auglīgs. Taču arī pats process ir ļoti svarīgs. Procesa IZBAUDĪŠANA - lūk noslēpums, kas bezjēdzīgus padara mītus par Lielo Balvu un Laika Taupīšanu. Varbūt tas mums palīdzēs izprast jēdzienu Dao, ikdienas dzīves Ceļu.
Kā lai nosauc mirkli, pirms mēs ķeramies pie medus ēšanas? Daži to nosauks par izgaršošanu ar acīm, bet mums liekas, ka tas ir kas vairāk. Tas ir, ka mēs esam laimīgi un apzinamies to, kaut arī tikai uz mirkli. Baudot Procesu, mēs varam šo sajūtu turpināt tik ilgi, ka tā pārstās būt mirklis un kļūs par pašu procesu. Tad mēs spēsim vienmēr priecāties par dzīvi. Nu gluži kā Pūks.
Tad viņš iedomājās, ka satikšanās ar Kristoferu Robinu arī ir bezgala patīkama lieta, un, ja vēl turpat atrodas Sivēns, tā ir ļoti Draudzīga patikšana. Tāpēc viņš sacīja: - Vislabāk man patīk kopā ar Sivēnu aiziet pie tevis ciemos, un tad tu saki: "Kā būtu, ja mēs mazliet iestiprinātos?" Un es saku: "Man nav nekas pretim un tev, Sivēn?" Un ārā ir tik jauka diena un putniņi dzied.
Kad mēs izbrīvējam laiku, lai priecātos par to, kas mums visapkārt, un sajustu līksmi, ka mēs dzīvojam, mēs saprotam, ka mums nav laika būt Izgajs Driznaksiem. Bet tas taču ir lieliski, jo būt par Izgajs Driznaksu - tā ir šausmīgi nelietderīga laika izšķiešana. Kā rakstīja Lu Ju:
Mākoņi virs mūsu galvām peld un mainās,
Silts vējiņš pagalmā te pazūd, te parādās.
Tāda ir dzīve, kāpēc gan neatslābt?
Kas mums var liegt to izbaudīt?
PŪKAM SLAVA!
Mēs apspriedām Bēthovena "Odu priekam", ko koris dzied Devītās simfonijas finālā.
- Tas ir viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem, - teica Pūks.
- Man arī, - es piemetināju.
- Un visvairāk man patīk tā vieta, - teica Pūks, - kur viņi sāk dziedāt: Pūkam slava! Pūkam gods!
- Bet...
- Pūūūkam slava! Pūkam gods! Par ko gan gods ir lācim dots?, - Pūks iedziedājās.
- Bet viņi tur ne...
- Pūks lai dzīvo! Lai dzīvo Pūks! Ak, mana mīļākā vieta šajā simfonijā, - viņš teica.
- Bet Pūk! "Odā priekam" koris nedzied: "Pūkam slava! Pūkam gods!", - es pārmetoši teicu.
- Nedzied?
- Nē, nedzied.
- Bet kāpēc?
- Nu laikam tāpēc, ka viņiem tas neienāca prātā.
- Kam viņiem?
- Nu man liekas, ka ne Ludvigs van Bēthovens, ne odas vārdu autors tur nedomāja neko par lāčiem.
- Ak. Tas laikam bija Ludvigs van Pūkhovens.
- Pūk, nav nekāda Ludviga van Pūkhovena. Tu pats šos vārdus izdomāji, ko nupat mēģināji nodziedāt.
- Es?
- Jā, tu.
- Ak tad TUR es tos dzirdēju! - pārsteigts teica Pūks.
Tomēr šis mazais pārpratums mainīja sarunas tēmu, un lika mums mazliet paprātot par to, kā priecāties par dzīvi un būt Īpašam. Jums varbūt būs grūti tam noticēt, taču mēs visi esam Īpaši.
- Grūti būt varonim, - Sivēns bēdīgi nošņaukājās, - ja tu esi tikai Ļoti Mazs Dzīvnieciņš.
Trusītis, kurš bija sācis kaut ko steidzīgi rakstīt, pacēla acis un sacīja:
- Taisni tāpēc, ka tu esi ļoti mazs dzīvnieciņš, tu būsi sevišķi NODERĪGS mūsu pasākumā.
Sivēnu tā iepriecināja doma, ka viņš būs NODERĪGS, ka viņš aizmirsa visas savas bailes. Kad Trusītis jau stāstīja, ka Kengas ir plēsīgas vienīgi ziemas mēnešos un citos gadalaikos ir piemīlīgas dabas, Sivēns aiz nepacietības gandrīz vai nevarēja nosēdēt uz vietas, tik ļoti viņam gribējās tūlīt būt noderīgam.
- Un es? - Pūks skumīgi jautāja. - Vai es arī nevaru būt noderīgs?
- Nebēdājies, Pūk, - Sivēns mierināja, - varbūt kādu citu reizi.
- Bez Pūka, - Trusītis zīmuli drāzdams, svinīgi paziņoja, - pasākums būtu neiespējams.
- O! - iesaucās Sivēns, pulēdamies neizrādīt savu vilšanos. Bet Pūks aizgāja uz istabas otru galu un lepni nodomāja: "Neiespējams bez Manis! Tāds Lācis es esmu!"
Nav svarīgi, cik kam derīgi mēs esam, jo dažkārt jāpaiet diezgan lielam laika sprīdim, līdz saprotam savu patieso vērtību. To viegli var saprast ar ķīniešu pasakas par Akmeņkali piemēru:
Dzīvoja reiz kāds akmeņkalis, kurš bija ļoti neapmierināts ar savu dzīvi.
Reiz viņš gāja garām kāda bagāta tirgoņa mājai un pa pavērtajiem vārtiem pagalmā ieraudzīja daudz skaistu lietu un cienījamu viesu. "Cik gan šis tirgotājs ir bagāts un ietekmīgs!" - nodomāja akmeņkalis. Viņu pārņēma skaudība un viņš vēlējās kļūt tikpat bagāts kā šis tirgonis. Nevienu mirkli ilgāk viņš nevēlējās būt prasts akmeņkalis! Un piepeši, debesis viņu uzklausīja - pilnīgi negaidot un pašam par lielu brīnumu viņš tapa bagāts un cienījams tirgotājs. Tāda bagātība un vara viņam pat sapņos nebija rādījusies! Bet visi, kas bija nabagāki par viņu, nu sāka to apskaust un baidījās uzrunāt.
Tad reiz gar viņa māju garām gāja kādu augstu valsts ierēdni pavadoša procesija. Ierēdni nesa greznā palankīnā, to pavadīja kalpi, kas sita gongus, un liels daudzums karavīru spožās bruņās. Visi, lai cik bagāti ar nebūtu, bija spiesti mesties ceļos ielas malā un pazemīgi sveicināt. "Ak, cik gan šis ierēdnis ir bagāts un ietekmīgs!" - viņš nodomāja. "Kā es vēlētos būt šāds ierēdnis!" Un tajā pašā brīdī viņš tapa par ietekmīgu valsts ierēdni, kuru nesa palankīnā, no kura baidījās un kuru neieredzēja visi šie ļaudis ielas malā, kuri bija nometušies viņa priekšā ceļos.
Taču bija visai tveicīga vasaras diena, un viņam nebija visai ērti karstajā palankīnā. Viņš paskatījās augšup uz sauli. Tā spoži laistījās debesīs un nepievērsa ne mazāko uzmanību kaut kādam tur ierēdnītim. "Ak, cik gan varena ir saule!" - viņš nodomāja. "Kā es vēlētos būt saule!" Un tūdaļ viņš tapa par sauli. Viņš spoži spīdēja un karsēja laukus, bet zemnieki lejā svīda un lādējās. Tad piepeši milzīgs mākonis aizsedza zemi no viņa stariem un, lai kā viņš pūlējās, neko nevarēja padarīt. "Cik gan varens ir šāds lietus mākonis, ja pat visvarenā saule tam neko nevar padarīt!" - viņš nodomāja. "Es vēlos būt mākonis."
Viņš tapa par mākoni un sāka ar lietu apliet mežus un laukus, visi viņu lādēja. Taču visai drīz viņš pamanīja, ka kāds neredzams spēks nes viņu prom, un saprata, ka tas ir vējš. "Cik varens vējš!" - viņš nodomāja. "Es arī vēlos būt vējš." Tad viņš tapa par vēju, kas brāzās pār zemi, noraudams mājām jumtus un veselus kokus izraudams no zemes. Visi no viņa baidījās. Taču visai drīz viņš atdurās pret kādu šķērsli, ko nevarēja izkustināt - tā bija klints. "Cik gan stipra šī klints, ka pat spēcīgākais viesulis tai nekā nevar padarīt!" - viņš nodomāja. "Vēlos būt klints."
Un stāvēja viņš nesatricināmi, un neviens vējš nevarēja viņu izkustināt, saules stari viņam nekaitēja un lietus netraucēja. Te piepeši viņš izdzirda vesera sitienus un sajuta, ka tā forma mainās. "Kas gan var būt vēl varenāks par klinti?" - viņš sev jautāja. Paskatījās lejup un ieraudzīja tālu lejā pie klints pamatnes strādājam kādu akmeņkali.
Bet lūk arī pastnieks atnācis.
- Oho! Skaties, tas tev, Pūk.
- MAN? - jautāja Pūks.
- Nu ja - "A.god. Vinnijam Pūkam, Lācim".
- CIEN. Vinnijam Pūkam, Lācim?
- Nu tā te rakstīts.
- God... Pūkam... Lācim..., - sašļucis nomurmināja Pūks. - Bet kas tur rakstīts? - viņš jautāja, uzrāpdamies uz galda un man pār plecu censdamies ielūkoties vēstulē.
- Ak, tā ir tikai reklāmas vēstule no lielveikala. "Izsludinām fantastiskas Lieldienu atlaides mūsu apaviem. Jebkurai gaumei, jebkurai rocībai, visi izmēri." Pūk, tas tev nav vajadzīgs.
- Bet kas tur apakšā pierakstīts? - jautāja Pūks.
- "Tase kafijas par brīvu." Vēl viens iemesls, lai turētos no šī pasākuma tālāk.
- Iedod, lūdzu, mazliet aplūkot, - teica Pūks, paņemot ķepās vēstuli un pavēršot to pret gaismu.
Lai adekvāti reaģētu jebkurā situācijā, mums agri vai vēlu jāiemācās Ticēt. Tas nenozīmē, ka mums visu atbildību par notiekošo jāuzveļ kādam Augstākam Superspēkam, vai vienkārši jāgaida, līdz Liktenis pieklauvēs pie durvīm. Mums vienkārši jānotic savam iekšējam spēkam, un jāizmanto to. Kad mēs tā darām, tad pārstājam kopēt citu rīcību, vai pārstājam tai pretoties, bet viss notiek mūsu pašu labā. Tādi gadījumi ir sastopami visai bieži.
1927. gada rudenī kāds trīsdesmit divus gadus vecs vīrietis stāvēja Linkolna parkā, Čikāgā, ezera krastā, un taisījās darīt sev galu tā tumšajos ūdeņos. Viņa meita nupat kā bija mirusi, kompānija bankrotējusi, reputācija sabeigta, pats jau praktiski bija alkoholiķis. Raugoties ezerā, viņš sev vaicāja: ko gan lai dara viens nabaga cilvēks viņa situācijā. Un tajā brīdī viņš saprata - tagad viņš ir pilnīgi brīvs, viņam nav ko zaudēt! Tagad viņš var darīt jebko, riskēt, jo nekas viņu netur. Viņš atgriezās mājās un metās iekšā darbā, kas, kā viņš ticēja, ir viņa īstā sūtība šai pasaulē, nevis tas, ko viņam mācīja un lika darīt visu līdzšinējo dzīvi. Viņš vēroja dabas likumus un pārveidoja savu dzīvi atbilstoši tiem. Tiem vajadzēja palīdzēt. Taču bez ticības tam, un visu savu iekšējo spēku izmantošanas, sākot pašam savu dzīvi, viņa darbs nekad nebūtu realizēts un neviens neatcerētos Fullera Bakminstera* vārdu. (*Fullers Ričards Bakminsters - arhitekts un inženieris; radījis jaunu "ģeodēzisku" kupolu būves principu; piemēram, mums tuvākais objekts ir Izstāžu paviljons Sokoļņikos, Maskavā. - tulk.)
1854. gadā vienu puišeli patrieca no Port Huronas skolas, Mičiganas štatā, par "nekaunīgu uzvedību". Tur viņš bija nomācījies tikai trīs mēnešus un tā arī palika viņa vienīgā formālā izglītība. Vēlāk viņš strādāja par laboranta palīgu, taču šis viņa karjeras posms beidzās, kad viņš uzspridzināja laboratoriju. Darba devējs viņu izsvieda uz ielas sakot, ka puisis ir absolūti nederīgs jebkādam darbam. Taču viņš to neņēma galvā, bet turpināja urķēties un meklēt - viņš vēlējās nodarboties ar dabas likumu mehānisku pielietojumu atrašanu. Ar laiku viņš kļuva par dižāko izgudrotāju ASV vēsturē; viņš piereģistrējis vairāk nekā 13 000 patentu, bet viņa vārdu zina visi. Tas bija Tomass Edisons.
Pesimisti vienmēr nervozē "ka tikai kaut kas nenotiktu", un neko nesasniedz, jo neraugās uz notiekošo skaidri un objektīvi. Viņi netic saviem spēkiem un neizmanto tos, ja iespējams kaut mazākais risks. Piemēram, kad Rū iekrita upē, kad visi gāja slavenajā Ziemeļpola meklēšanas Ekspedīcijā, ko darīja nīgrais I-ā? Kad straume jau sen bija aizrāvusi Rū tālāk, viņš negribīgi ielaida ūdenī asti - lai Rū varētu pieķerties pie tās un izrāpties, jeb, pareizāk sakot, lai neviens neteiktu, ka ēzelītis neko nav darījis, lai glābtu Rū. Protams, viņš pats negaidīja šai savai rīcībai nekādu rezultātu, un tāda arī nebija.
Bet kas gan izglāba Rū? Sivēns panikā lēkāja uz vietas un kvieca. Pūce visgudri un pilnīgi lieki deva Rū padomus turēt galvu virs ūdens. Satrauktā Kenga mēģināja noskaidrot, vai ar mazuli viss kārtībā. Admirālis Trusītis izkliedza nesakarīgas pavēles. Un tikai Pūks vienīgais reāli ko darīja, lai glābtu Rū:
Divus atvarus lejāk viņš pārsvieda ūdenim pāri garu kārti. Kenga pārlēca pāri strautam, satvēra to aiz otra gala, un viņi turēja to, cik zemu vien varēdami. Rū, burbuļus laizdams, vēl arvien lepni gavilēja: - Paskatieties, kā es peldu! - Viņš uzpeldēja uz kārts un izrāpās no ūdens.
- Jūs redzējāt, kā es peldēju? - Rū nevarēja vien nomierināties, kamēr Kenga viņu rāja un slaucīja. - Pūk, tu redzēji, kā es peldēju? To, ko es darīju, sauc par peldēšanu. Trusīt, tu redzēji, ko es darīju? Peldēju! Ei, Sivēn! Dzirdi, Sivēn! Kā tu domā, ko es darīju? Es peldēju! Kristofer Robin, vai tu redzēji...
Bet Kristofers Robins neklausījās. Viņš skatījās uz Pūku.
- Pūk, - viņš jautāja. - Kur tu atradi šo kārti?
Pūks paskatījās uz kārti, ko vēl arvien turēja ķepās.
- Tepat bija iesprausta zemē, - viņš atbildēja. - Es iedomājos, ka laba vien būs un izrāvu.
- Pūk! - Kristofers Robins svinīgi paziņoja. - Ekspedīcija ir galā. Tu esi atradis Ziemeļpolu!
Mums jārīkojas tā, kā to dara Pūks - tikko situācija ir skaidra, mums jāizmanto visu, kas gadās pa rokai, lai tiktu ar to galā. Viss mums nepieciešamais atrodas mums blakus daudz biežāk, nekā tas varētu likties un viss, ko mums jādara - to jāizmanto.
Piemēram, kad Sivēnam visapkārt bija tikai ūdens...
- Ir diezgan bīstami, - viņš prātoja, - kad Ļoti Mazam Dzīvnieciņam Visriņķī un Visapkārt ir Ūdens. Kristofers Robins un Pūks var glābties, Uzkāpdami Kokā. Kenga var glābties ar Lēcieniem. Trusītis var glābties, Ierakdamies Zemē. Pūce var glābties Lidojot. I-ā var glābties, Brēcot Skaļā Balsī, Kamēr būs Izglābts. Bet es te sēžu, visapkārt man ir ūdens, un es Neko nevaru darīt. ...
Tad Sivēns pēkšņi atcerējās kādu Kristofera Robina stāstitu gadījumu par vīru uz neapdzīvotas salas, kurš bija uzrakstījis zīmīti, ielicis to pudelē un iemetis jūrā. Sivēns iedomājās, ka viņš arī varētu iemest ūdenī tādu pudeli, varbūt tad kāds ierastos un izglābtu viņu.
Viņš tā arī izdarīja.
Un, kad pudele ar Sivēna vēstuli peldēja gārām Pūka kokam, lācis to izķeksēja no ūdens, tak viņam nācās doties pie Kristofera Robina, lai uzzinātu, kas tur rakstīts.
Pūks paņēma savu pašu lielāko tukšo medus podu, iemeta to ūdenī un ielēca tam pakaļ. Pēc mazas eksperimentēšanas, viņš iemācījās stūrēt šo peldrīku un laimīgi tika līdz Kristofera Robina mājai, kur viņi abi izlasīja vēstuli un izdomāja Sivēna Glābšanas plānu. Taču tad tapa skaidrs, ka vajadzīgs kāds daudz lielāks peldrīks, lai viņi abi varētu braukt palīgā Sivēnam. Tad nu Pūkam ienāca prātā:
- Mēs varētu braukt tavā lietussargā, - teica Pūks.
- ?
- Mēs varētu braukt tavā lietussargā, - teica Pūks.
- ??
- Mēs varētu braukt tavā lietussargā, - teica Pūks.
- !!!
Jo Kristofers Robins bija pēkšņi sapratis, ka tiešām var. Viņš atvēra lietussargu un ielika to ūdenī ar kātu gaisā. Lietussargs peldēja gan, bet ļoti zvalstījās. Pūks iekāpa. Viņš jau gribēja teikt, ka viss ir kārtībā, bet nebija vis, un, sarijies vairāk ūdens, nekā būtu gribējis, viņš brida atpakaļ pie Kristofera Robina. Tad viņi iekāpa abi reizā, un lietussargs vairs nezvalstījās.
- Šo kuģi mēs sauksim "Pūka Gudrība", - teica Kristofers Robins, un "Pūka Gudrība" pilnās burās aizpeldēja dienvidrietumu virzienā, skaisti griezdamās ap savu asi.
Jūs paši varat itin labi iedomāties, cik priecīgas bija Sivēns, kad viņu izglāba kuģis "Pūka Gudrība" (kapteinis K.Robins, stūrmanis - Ziemeļpola Atklājējs, Lācis V.Pūks).
- Paklau, Pūce, vai tu neesi manījusi Pūku?
- Liekas, ka manīju viņu grozāmies pie skapja, kurā viņš kaut ko lika. - teica Pūce. - Bet es nepievērsu viņam uzmanību.
- Skapī? Nu iesim palūkot, ko viņš tur darījis...
- Kas tur ir? - jautāja Pūce.
- Pūce, kas tās par kārbām, ar kurām aizkrauts viss skapis?
- Kārbas? Kādas kārbas?
- Nu visas šis kārbas... ar apaviem.
- Apaviem? - jautāja Pūce.
- Nu bet paraugies pati. 42. izmēra zābaki, 39. izmēra mokasīni, ...
- Jebkurai gaumei, visi izmēri, - secināja Pūce.
- Es neesmu īsti pārliecināts, tak man liekas, ka palēnām sāku saprast, kas te notiek.
- Man gan liekas, ka pie visa vainīgs būs Pūks, - gudri teica Pūce.
- Kad lāci satiksi, pasaki, ka vēlos ar viņu steidzami parunāt.
- Nu bet protams.
Šie divi iepriekšpieminētie Bezbailīgie Glābēji, paši nezinot, ir norādījuši mums uz vienu no svarīgākajiem daoisma aspektiem - "dzu", ko varētu tulkot kā "smalkjūtība", "iejūtība", "mīlestība". "Daodedzin" 67. nodaļā Lao Dzi to apraksta kā "lielāko dārgumu" un tad min: "No mīlestības rodas bezbailība". Mēs varētu piemetināt, ka no mīlestības rodas arī gudrība. Raksturīgi, ka tie, kuri nemāk mīlēt, nav gudri. Viņiem var būt zināšanas, iespējams, ka arī piemīt prāts, taču gudrības nav. Intelektam nav nekāda sakara ar inteliģenci. Zināšanas nespēj būt smalkjūtīgas un patiesi kādam just līdzi, bet gudrība to spēj. Lūk, ko par to visu teica Sivēns:
"Kenga nav gudra, nepavisam ne, bet viņa vienmēr tā uztraucas par savu Rū, ka vienmēr izdarīs Īsto Lietu Īstajā Brīdī, nemaz nedomājot." Dzu ne tikai izglāba Rū, atklāja Ziemeļpolu un ar kuģi izveda Sivēnu no plūdiem, bet arī deva Sivēnam spēku vienam pašam doties pēc palīdzības, lai glābtu Pūku un Pūci, kuri bija iesprostoti sabrukušās Pūces mājas drupās. Jo mēs itin labi zinām, ka Sivēns ir Ļoti Mazs Dzīvnieciņš, pie tam nepavisam ne tas Drosmīgākais, taču, kad Pūces māja sabruka, viņš sevī atklāja daudz vairāk drosmes, nekā bija domājis.
- Labdien, Pūce, - sacīja Pūks. - Es ceru, mēs neesam atnākuši par vēlu un dabūsim... Tas ir, es gribēju teikt - kā tev klājas, Pūce? Mēs ar Sivēnu iedomājāmies apraudzīt tevi tāpēc, ka ir Ceturtdiena.
- Sēsties, Pūk! Sēsties, Sivēn! - laipni aicināja Pūce. - Jūtieties kā mājās!
Viņi pateicās un cik prazdami jutās kā mājās.
- Jo redzi, Pūce, - sacīja Pūks, - mēs ļoti steidzāmies, lai paspētu laikā... lai apciemotu tevi, pirms atkal iesim projām.
Pūce cienīgi pamāja.
- Nebīstieties pateikt, ka man nav taisnība, - viņa sacīja, - bet vai es maldos, domādama, ka šodien ir visai Vētrains laiks?
- Ļoti, - atbildēja Sivēns, sildīdams pie pavarda ausis un vēlēdamies, kaut viņš sveiks un vesels būtu jau atpakaļ pats savā mājā.
- Man arī tā likās, - teica Pūce. - Taisni tādā vētrainā dienā kā šī te mans onkulis Roberts, kura portrets karājas tev aiz muguras, Sivēn, pa labi, vēlākā rīta stundā atgriezdamies no... Kas tad tas?
Atskanēja briesmīgs brīkšķis.
- Sargies! - iebrēcās Pūks. - Glāb pulksteni! Bēdz, Sivēn! Es krītu tev virsū!
- Palīgā! - kvieca Sivēns.
Tā istabas puse, kur sēdēja Pūks, lēni slējās uz augšu, un viņa krēsls sāka slīdēt lejā pie Sivēna. Pulkstenis cienīgi nošļūca no kamīna dzegas, pa ceļam paķerdams līdzi vāzes, kamēr viss vienā kaudzē šķindēdams saplīsa pret to, kas agrāk bija grīda, bet tagad izskatījās drīzāk pēc sienas. Onkulis Roberts bija sadomājis kļūt par paklāju un katram gadījumam, lai būtu lielāks, norāva arī gabalu sienas, bet paklājs savukārt uzklupa Sivēna krēslam tad, kad Sivēns mēģināja piecelties, un kādu laiku patiešām bija diezgan grūti izšķirt, kur nu ir ziemeļi un dienvidi. Tad noskanēja vēl viens brīkšķis... Pūces istaba krampjaini noraustījās... un iestājās klusums.
- Pūk? - Sivēns bailīgi iepīkstējās.
- Jā? - atbildēja viens no krēsliem.
- Kur mēs esam?
- Grūti pateikt, - nopūtās krēsls.
- Vai mēs neesam Pūces mājā?
- Laikam gan, jo mēs atnācām uz tēju, bet mums nedeva.
- O! - iespiedzās Sivēns. - Vai Pūces vēstuļkastīte vienmēr bija pie griestiem?
Pēc tam, kad Pūks izlīda no krēslapakšas un, pēc mazas izpētes, secināja, kas ir noticis, viņam iešāvās prātā Plāns. Pūcei bija jāapsien Sivēnam ap vidu aukliņu, bet otru aukliņas galu jāpaņem knābī, jāuzlido pie vēstuļkastītes, jāizvelk aukliņu caur vēstuļkastītes režgim un jānolaižas lejā. Tad viņi ar Pūci vilktu aukliņu aiz viena gala, bet Sivēns lēni celtos gaisā aiz otra gala...
- Un Sivēns būtu augšā, - Pūce piekrītoši pamāja. - Protams, ja aukla nepārtrūks.
- Bet ja pārtrūktu? - ar patiesu interesi apvaicājās Sivēns.
- Tad mēs pamēģināsim ar citu auklu, - Pūks viņu mierināja.
Sivēnam tas nebija nekāds mierinājums, jo auklas varēja būt citas, cik uziet, bet Sivēns, kas ikreiz kritīs zemē, nebūs cits. Tomēr tā bija un palika vienīgā izeja. Tāpēc, atskatījies domās uz tām laimīgajām stundām, ko viņš Mežā bija pavadījis NE AUKLIŅAS GALĀ pie griestiem velkams, Sivēns drošsirdīgi pamāja Pūkam un teica, ka tas esot Ļoti Gudrs pla-pla-pla... Gudrs pla-pla-plāns.
Un beidzot...
Viņš spiedās un spraucās, kamēr beidzot ar pamatīgu spraucienu izspruka laukā. Aizelsies un laimīgs viņš iekvieca pa spraugu pēdējo uzmundrinājumu gūstekņiem.
- Viss kārtībā! - Sivēns kliedza vēstuļkastītē. - Tavs koks ir apkārt, Pūce, un durvīm virsū pamatīgs zars, bet mēs ar Kristoferu Robinu dabūsim to nost, un tad mēs atnesīsim virvi Pūkam, un tagad es iešu un visu viņam izstāstīšu, un es tikšu lejā pavisam viegli, tas ir bīstami, es gribēju teikt, bet gan jau es nenositīšos, un mēs ar Kristoferu Robinu būsim klāt pēc pusstundas. Uz redzēšanos, Pūk! - Un, nenogaidījis Pūka atsaukšanos: "Laimīgu ceļu! Paldies, Sivēn!" - viņš aizskrēja.
- Pusstunda, - sacīja Pūce, ierīkodamās ērtāk krēslā. - Tieši pietiks laika pabeigt, ko es iesāku stāstīt par Onkuli Robertu, kura portrets tagad ir tev zem kājām. Pagaidi, pie kā es paliku? Aha, pareizi. Tādā pašā vētrainā dienā kā šī te, mans Onkulis Roberts...
- Pūce teica, ka tu vēloties ar mani runāt, - teica Pūks.
- Saki, man, dumjais Lāci, no kurienes visas tās apavu kārbas musu skapī?
- Es neko tur nevarēju padarit, - teica Pūks.
- Kā tā?
- Nu, sākumā bija vēstule A.God. Pūkam, Lācim. Pēc tam, kad es tīri ziņkārībās dzīts...
- Patiešām?
- Pārdevējs bija tik laipns. "Kā es varu jums palīdzēt, cienītais?", viņš teica. Viņš man lika sajusties tik Nozīmīgam.
- Bet Pūk, tev taču nav vajadzīgi visi šie apavi, - es teicu.
- Es tos aiznesīšu atpakaļ, - teica Pūks.
- Tas būtu prātīgi darīts.
- Man liekas, ka vēl ļoti daudz ļaužu nesīs atpakaļ uz veikalu savus pirkumus.
- Kāpēc?
- Es redzēju, ka daudzi pirka tādas lietas, kuras viņiem nemaz nav vajadzīgas.
- Tas izklausās visnotaļ ticami, - es teicu.
- Redzi, es nebiju vienīgais tāds, - viņš teica.
- Protams, Pūk. Ļoti daudzi cilvēki mēģina šādā veidā iegādāties Laimi un Nozīmīgumu. Bet Tu vari būt laimīgs un nozīmīgs arī bez tā visa.
- Viņi arī to var, - teica Pūks.
Tā nu tas ir. Katrs var. Neraugoties uz I-ā apgalvojumiem, visi spēj priecāties par dzīvi un dzīvot saskaņā ar savu paša dabu, tikai ne visi to dara.
Pirms pāris gadiem, sēžot Voldena ezera krastā, Gudrais Vērotājs rakstīja: "Milzums ļaužu dzīvo klusā izmisumā". Toreiz varbūt šis izmisums arī bija kluss, taču tagad tas kļuvis apdullinošs. Taču mums nav jākļūst par daļu no tā. Mēs varam pārstāt izmisīgi tverties pie šī tukšā dzīves surogāta un kļūt brīvi. Vajag tikai spert vienu soli, un process sāksies.
Tas ir Tidlī-bums Princips, kuru varam dzirdēt Pūka dziesmiņā:
Jo vairāk snieg, tidlī-bums,
Jo vairāk tiek, tidlī-bums,
Jo vairāk tiek, tidlī-bums,
Mums sniega!
Vēl to arī dēvē par Sniega Pikas Efektu, kas uzvēdī atmiņās to laiku, kad jūs vēlāt pa mīkstu sniegu mazu sniega piku, kas lēnām tapa aizvien lielāka un lielāka, līdz tapa par tik Lielu Sniega Piku, ka vairs nespējāt to noturēt un tā pati sāka nekontrolējami velties lejup no kalna, iebuktējot kaimiņa automašinu... Laikam tāpēc mēs to tomēr labāk dēvējam par Tidlii-bums Principu.
Šis princips var būt gan pozitīvs, gan negatīvs. Tas var radīt cinismu tikpat viegli un eleganti, kā tas rada cerību un dzīvesprieku. Tas var radīt nežēlīgus ļaundarus vai bezbailīgus varoņus, trulus postītājus vai lieliskus radītājus. Tā būtība ir tur, ka var "ļaut" tam darboties jusu un citu labā, vai arī sadurties ar Nepatīkamām Sekām. Izmantojot Tidlii-bums Principu, jūs ar cieņas palīdzību radāt Cieņu. Jo vairāk snieg, jo vairāk sniega:
Un Pūks nodziedāja viņam visus septiņus pantus, un Sivēns neteica neko, tikai stāvēja un koši sarka. Jo nekad vēl nebija dziedāts urrā Sivēnam (SIVĒNAM), urrā vienam pašam! Kad dziesma bija galā, viņam ļoti gribējās dzirdēt vienu pantu vēlreiz, bet bija neērti prasīt. Šis pants sākās ar vārdiem: "Ak, Sivēns drosmīgais!" Un tāds sākums viņam likās loti piemērots jebkuram dzejas darbam.
- Vai es tiešām visu to izdarīju? - viņš beidzot jautāja.
- Redzi, - sacīja Pūks, dzejā, tas ir, dzejas darbā, tu izdarīji, Sivēn, jo dzejā ir teikts, ka izdarīji. Īsi sakot, tā pieņemts.
- Ā, - teica Sivēns. - Tāpēc, ka es... Man likās, es tomēr mazliet drebēju gan. No paša sākuma. Bet dziesmā ir teikts: “Vai drebēja viņš? It nemaz!?
- Tu drebēji iekšķīgi, - Pūks paskaidroja, - un, ja Ļoti Mazs Dzīvnieciņš dreb iekšķīgi, tā ir liela varonība no viņa puses.
Sivēns laimīgi nopūtās un sāka klusībā lepoties ar sevi. Viņš bija VARONĪGS...
Un vēlāk, kad I-ā atrada jaunu māju Pūcei, vētrā sagrautās vietā, un tā izrādījās SIVĒNA māja...
- Māja kā radīta Pūcei. Vai tev tā neliekas, Sivēntiņ? - teica I-ā.
Un tad Sivēns izdarīja Cēlu Darbu, jo viņš vēl arvien staigāja kā pa mākoņiem, sevī atkārtodams visus brīnišķīgos vārdus, kas viņam bija veltīti Pūka Goda un Slavas Dziesmā.
- Jā, šī māja ir Pūcei kā radīta, - viņš augstsirdīgi teica. - Es ceru, ka viņa te dzīvos laimīgi. - Un Sivēns slepus norija asaras, jo pats te bija tik laimīgi dzīvojis...
- Un kā TU domā, Kristofer Robin? - I-ā jautāja mazliet nemierīgi, juzdams, ka te kaut kas nav gluži kārtībā.
Kristoferam Robinam arī vispirms bija kāds jautājums, tikai viņš nezināja, kā īsti lai to uzdod. Beidzot viņš teica: - Māja, protams, ir ļoti glīta, un, ja kādam vējš apgāzis māju, tad viņam noteikti vajadzīga cita, vai ne, Sivēn? Ko tu darītu, ja tavu māju būtu apgāzis vējš?
Pirms Sivēns paspēja kaut ko izdomāt, Pūks atbildēja viņa vietā.
- Viņš nāktu dzīvot pie manis, - sacīja Pūks. - Vai ne, Sivēn?
Sivēns paspieda viņa ķepu.
- Paldies, Pūk! Ar vislielāko prieku.
Vai vēlaties kļūt patiesi laimīgi? Jūs varētu sākt ar to, ka iemācītos sevi cienīt tādus, kādi esat, un priecāties par to, kas jums ir. Vai vēlaties būt nelaimīgi? Varat sākt ar neapmierinātību. Kā Lao Dzi teicis: "Koks, ko var knapi aptvert vairāki vīri, izauga no mazas sēkliņas. Tūkstoš Īi tāls ceļš sākas ar vienu soli." Zināšanas, laime un drosme mūs negaida kaut kur aiz horizonta; tas viss - nepārtraukta apļa daļa, kura vidū jūs stāvat (tikai pasperiet soli). Tas viss ir ne tikai apļa beigās, bet arī sākumā. Jo vairāk snieg, jo vairāk sniega.
Džuan Dzi teicis: "Visiem zināms, ka viens bezbailīgs cilvēks var iedvesmot uz cīņu veselu armiju. Ja ko tik lielu var paveikt vienkāršs drosminieks, uz ko gan spējīgs tas, kuram rūp dižākas lietas!"
(Aplausi!) Tosts! Par Drosmīgo Sivēnu un Bezbailīgo Pūku...
Lai dzīvo Sivēns! Sveiks! Urrā!
un
Pūkam slava! Pūkam gods!
Kad visi jau bija tikpat kā paēduši, Kristofers Robins padauzīja karoti pret galdu, neviens vairs nerunāja un klusi gaidīja, izņemot Rū, kas nupat bija skaļi nožagojies un mēģināja izlikties, ka to izdarījis kāds no Trusīša radiem un draugiem.
- Šīs viesības, - runāja Kristofers Robins, - ir par godu vienam no mums, ko mēs visi zinām. Un tās ir viņa viesības tāpēc, ka viņš to ir izdarījis, un es viņam uzdāvināšu dāvanu, ko jūs šeit redzat! - Viņš apmulsis paskatījās apkārt un nočukstēja: - Jūs neredzējāt, kur tā palika?
Kamēr viņš meklēja, I-ā cienīgi ieklepojās un sāka runāt.
- Draugi, - viņš teica, - pat nelūgtos viesus ieskaitot, man ir liels prieks redzēt jūs pie manu viesību galda. Tas, ko esmu izdarījis, nav nekas. Katrs no jums, izņemot Trusīti, Pūci un Kengu, manā vietā arī būtu to izdarījis. Jā, un vēl izņemot Pūku. Mana piezīme, dabiski, neattiecas uz Sivēnu un Rū, jo viņi ir pārāk maziņi. Ikviens no jums būtu rīkojies tāpat. Tikai gadījuma pēc tas izrādījos Es. Man nevajadzēs jums teikt, ka es nedarīju to tāpēc, lai saņemtu lietu, ko Kristofers Robins pašlaik meklē. - I-ā, pacēlis pakavu pie mutes, skaļi nočukstēja: - Paskaties zem galda! - Tad viņš turpināja: - Ko es izdarīju, to izdarīju vienīgi tāpēc, ka jutu: ikviens no mums būtu izdarījis visu, kas viņa spēkos. Es jutu, ka mēs visi...
- Atradu! - Kristofers Robins uzgavilēja. - Padodiet to tālāk vecajam lāga Pūkam. Dāvana Pūkam!
- Pūkam? - jautāja I-ā.
- Nu protams! Viņš ir Labākais Lācis Pasaulē!
- Man vajadzēja to zināt, - teica I-ā. - Protams, es arī nevaru žēloties. Man ir tik jauki draugi. Vēl vakar viens mani uzrunāja. Bet pagājušajā vai varbūt aizpagājušajā nedēļā Trusītis lēkdams ietriecās man sānos un sacīja: “Sasodīts!? Jauka Sabiedrība. Par garlaicību nevar sūdzēties.
- Bet kas gan Pūkā tāds īpašs?
- Redzi, I-ā, ja tu izlasīsi nākošo nodaļu, tad noteikti uzzināsi, - es teicu.
I-ā pie sevis noņurdēja: - Atkal šī lasīšanas mode. Ja kāds grib zināt manas domas, tad lasīšana nav nekāda lielā gudrība. Tukša blēņošanās. Nekas vairāk. Nu bet ja tu tā uzstāj, varbūt arī paskatīšos, kas tur rakstīts.
NEKUR UN NEKAS
- Kur mēs ejam? - jautāja Pūks, teciņus steigdamies viņam pakaļ un prātodams, vai viņi dodas Ekspotīcijā vai Kas-gan-to-lai-zina-kādā gājienā.
- Nekur, - atbildēja Kristofers Robins.
Tā nu viņi gāja Nekur. Kādu gabaliņu pagājis, Kristofers Robins vaicāja: - Ko tev patīk darīt par visām lietām vislabāk, Pūk?
(Un ko gan, protams, Pūks, mīlēja darīt labprātāk par visu pasaulē? Skaidrs, ka iet ciemos pie Kristofera Robina un uzcienāties, bet, tā kā mēs par to jau runājām, neatkārtosimies.)
- Man tas arī patīk, - teica Kristofers Robins, - bet tomēr vislabāk man patīk darīt Neko.
- Kā tu dari Neko? - jautāja Pūks pēc ilgām un pamatīgām pārdomām.
- Ļoti vienkārši. Kad es taisos to darīt, kāds parasti jautā: "Ko tu domā darīt?" Un es viņam atbildu: "Neko!" Pēc tam es eju un to daru.
- Ā, es saprotu, - nedroši teica Pūks.
- Pašlaik mēs darām Neko.
- Es saprotu, - atkārtoja Pūks.
- Tas nozīmē, ka mēs tāpat vien ejam, klausāmies, cik mežā ir kluss un ka neko nevar dzirdēt, un ne par ko nebēdājam.
Džuan Dzi to apraksta tā:
Apziņa devās uz Ziemeļiem, uz Tumšo Ūdeņu zemi, kur uzrāpās Neuzkrītošajā Nogāzē un sastapa Klusējošo Ne-darītāju. "Man tev trīs jautājumi", - teica Apziņa. "Pirmais: Kādas domas un rīcība mūs ved uz dao izpratni? Otrais: Kurp mums jāiet un ko mums jādara, lai mēs iegūtu sirdsmieru? Trešais: No kurienes mums jāsāk un pa kādu ceļu jāiet, lai sasniegtu dao?" Klusējošais Ne-darītājs neko neatbildēja.
Apziņa devās uz Dienvidiem, uz Gaišā Okeāna zemi, kur uzrāpās Pašpārliecības Nogāzē un sastapa Impulsīvo Oratoru. Apziņa uzdeva tos pašus jautājumus. "O! Tas taču ir tik vienkārši!", nokliedzās Impulsīvais Orators un sāka stāstīt. Bet, jo vairāk viņš runāja, jo vairāk saputrojās savās tēzēs un beigu beigās aizmirsa, ko īsti bija vēlējies teikt.
Tad Apziņa atgriezās pilī un jautāja to pašu Dzeltenajam Imperatoram. Tas atbildēja: "Nedomā tukši un nesaspringsti - tas pirmais solis ceļā uz dao izpratni. Nekur nesteigties un neko nedarīt - pirmais solis, lai iegūtu sirdsmieru. Tikt vaļā no izdomātiem atskaites punktiem un neiet nekādu konkrētu ceļu - pirmais solis, lai sasniegtu dao."
Tas, par ko runā Džuan Dzi, Kristofers Robins un Vinnijs Pūks - tas ir Lielais Noslēpums, atslēga, kas atver patiesības, zināšanu un laimes durvis. Kas gan ir šis maģiskais kaut kas? Nekas. Dzenbudistiem un daosiem Nekas - tas ir kaut kas, bet Kaut kas, vismaz tas, ko daudzi uzskata par ko ļoti svarīgu, patiešām nav nekas.
Pamēģināsim saprast, ko gan daosi sauc par tai sjui, jeb Lielo Neko.
Džuan Dzi raksta:
Atgriežoties no Kuņluna kalniem, Dzeltenais Imperators pazaudēja tumšo dao pērli. Viņš sūtīja meklējumos Zināšanas, taču tās bija bezspēcīgas, jo nespēja to saprast. Viņš sūtīja Iepriekšparedzēšanu, bet Iepriekšparedzēšana nespēja izplānot, kur to meklēt. Viņš sūtīja Daiļrunību, bet Daiļrunība nespēja to aprakstīt. Beigās viņš sūtīja Tukšo Prātu, un Tukšais Prāts atgriezās ar pērli.
Kad I-ā pazaudēja asti, kurš to atrada? Vai Gudrais Trusītis? Nē. Viņš bija aizņemts ar Ļoti Gudrām Darīšanām. Mācītā Pūce? Nē. Viņa pat nesaprata, ka tā ir ēzelīša aste, kad to atrada. Skeptiskais Pārgudrelis I-ā? Nē. Viņš pat nebija sapratis, ka aste pazudusi, kamēr Pūks to nepateica. Un pat tad viņu vajadzēja kādu brīdi pārliecināt, ka astes tur patiesi Vairs Nav.
Tad Pūks devās meklējumos. Sākumā viņš iegāja pie Pūces. Pūce, kā vienmēr, gari un plaši viņam skaidroja, ka šādos gadījumos esot jāizsludina Atlīdzību, un tāpēc esot jāraksta ... (žāvas) ... daudz zīmītes, kuras jāizsprauž ... (žāvas) ... pa visu ... (mmm). Ak, jā - pie kā palikām? Pa visu Mežu. Tad viņi izgāja ārā.
Pūks skatījās uz klauvējamo riņķi un zīmīti zem tā, viņš skatījās uz zvana auklu un zīmīti zem tās, un, jo ilgāk viņš skatījās uz zvana auklu, jo vairāk viņam likās, ka tā atgādina pavisam ko citu, iepriekš redzētu un pazīstamu.
- Glīta aukla, vai ne? - Pūce sacīja.
Pūks pamāja.
- Šī aukla man kaut ko atgādina, - viņš teica, - es tikai nevaru iedomāties, ko īsti. Kur tu to dabūji?
- Pavisam nejauši atradu mežā. Tā karājās krūmā, un sākumā es nodomāju, ka tur kāds dzīvo, un piezvanīju, bet neviens neatsaucās, un tad es zvanīju vēlreiz no visa spēka, un aukla notrūka. Es nopratu, ka tā nevienam nav vajadzīga, atnesu to mājās un...
- Pūce, tu esi kļūdījusies, - Pūks svinīgi teica. Ir viens, kam šī aukla ļoti vajadzīga.
Tā Pūks atguva I-ā pazudušo asti, un I-ā, vismaz uz brīdi, bija visai priecīgs.
Tukšais prāts ir neaizvietojams, kad jāmeklē pazudušas pērles, astes un citas lietas, jo viņš redz to, kas atrodas tā priekšā. Ar Domām un Idejām pārbārzts prāts to nav spējīgs veikt. Kamēr Tukšais prāts ieklausās putnu dziesmās, Ar-Gudrībām-un-Zināšanām-Piebāztais prāts cenšas noskaidrot, pie kādas putnu sugas pieder šis vīterotājs. Jo vairāk tas Pieblīvēts ar Zināšanām, jo mazāk spējīgs ko izdzirdēt ar savām ausīm un ieraudzīt ar savām acīm. Zināšanas un Gudrība mīl iejūgties visādās bezjēdzīgās darīšanās, bet Zināšanām, Gudrību un Abstrakto Ideju pārpilnais prāts pastāvīgi tiecas pēc kaut kā, kas butībā ir mazsvarīgi, vai pat nemaz neeksistē, tā vietā, lai redzētu, novērtētu un izmantotu to, kas atrodas tieši tā priekšā.
Iedomāsimies uz mirkli, kas ir Tukšums. Kur ir tas knifs, ka daosu un dzen glezniecība tik ļoti fascinē milzumu mākslas cienītāju? Kas īpašs ir tikko uzsnigušā sniegā, spirgtā rīta gaisā, caurspīdīgā avotā? Vai labā mūzikā? Kā teicis Klods Debisī: "Mūzika - tas ir tukšums starp notīm".
- Lielā zive / Labsirdīga bīīja! / Mazo zivi / (umpapāumpapā) tikai pabaidīīja! / Lielā zive / (umpapāumpapā)... (KLIKŠ)
Kā klusums pēc trokšņa, kā vēss avotūdens tveicīgā vasaras dienā, Tukšums attīra un nomierina haotisko prāta skrējienu un uzpilda garīgo enerģiju.
Daudzi ļaudis baidās no Tukšuma, jo tas tiem atgādina par vientulību. Visam jābūt aizpildītam - dienasgrāmatai, kalendāram, dārzam, laukumam vecpilsētā, dzīvoklim, bet, kad viss aizpildīts, tad sākas Īstā Vientulība. Tad pievienojas Grupām, iet Kursos, meklē ko Internetā un laiku pa laikam pērk sev Mierinājuma Dāvanas. Kad Vientulība klauvē pie durvīm, tad ieslēdz Televizoru vai Telefonu, lai to aizdzītu. Bet tā neaiziet. Tās vietā aiziet daži no mums. Un pēc tam, kad no pleciem nomests viss šī Milzonīgā Nomācošā Haosa tukšums, mēs atklājam Nekas burvību.
Viens no jaukākajiem piemēriem, kas pauž Nekas nozīmību, ir gadījums no Japānas imperatora Hirohito dzīves. Būt par imperatoru valstī, kuras dzīve caurausta ar konfuciānisma idejām, nemaz nav viegli. No agra rīta līdz vēlam vakaram katrs imperatora dzīves mirklis ir stingri reglamentēts un saplānots - pieņemšanas, audiences, inspekcijas un velns viņu zina, kas vēl. Un pie tik piesātināta dzīves režīma, ar kuru salīdzinot, pat akmens mūris ir rets kā drāšu siets, imperatoram ir smaidot jāvada valsti kā izbraukumu jahtas kapteinim vieglā vakara brīzītē. Kādā it īpaši pārslogotā dienā imperators ieradies konferenču zālē uz kādu pieņemšanu. Bet, kad viņš tur iegāja, kāda muļķīga pārpratuma dēļ, tur nebija tobrīd neviena viesa. Hirohito izgāja milzīgās zāles vidū, kādu laiku klusējot stāvēja, tad paklanījās tukšajai telpai. Viņš pagriezās pret saviem padotajiem ar laimīgu smaidu sejā: "Mums vajadzētu biežāk rīkot šādas pieņemšanas", - viņš teica. "Es sen neesmu tik labi juties."
"Daodedzin" 48. nodaļā Lao Dzi raksta: "Kas seko mācītu vīru padomiem, katru dienu ko iegūst. Kas ieklausās dao balsī, ik dienas ko zaudē." Bet lūk kāds jauks gadījums, ko apraksta Džuan Dzi:
- Es kaut ko esmu iemācījies, - teica Ien Hui.
- Ko tad? - jautāja Skolotājs.
- Es esmu aizmirstis morāles normas un cilvēkmīlestību, - atbildēja skolnieks.
- Tas ir labi, bet varēja būt vēl labāk, - teica Skolotājs.
Pēc pāris dienām Ien Hui ieminējās: - Es gūstu panākumus.
- Kādus tad? - jautāja Skolotājs.
- Es esmu aizmirsis uzvedības normas un mūziku.
- Tas ir labi, bet līdz pilnībai tev vēl ir tālu.
Pēc kāda laika Ien Hui teica savam skolotājam: - Piedodiet, es vienkārši sēžu, un esmu visu aizmirsis.
Skolotājs paskatījās uz viņu izbrīnīts: - Ko nozīmē tas, ka tu visu esi aizmirsis?
- Es aizmirstu savu ķermeni un visas sajūtas, atmetu jutas un zināšanas, - teica Ien Hui. - Un Tukšuma sirdī es saplūstu ar Visu Lietu Sākumu.
Skolotājs viņam paklanījās: - Tu esi pārvarējis laika un izziņas robežas un tālu mani apsteidzis. Tu esi atradis Ceļu!
Vākt, analizēt, testēt un uzglabāt informāciju - to un vēl daudz ko citu saprāts spēj tik automātiski un viegli, ka visjaudīgākais kompjūters tam blakus ir tikai plastmasas spēļmantiņa. Taču tas ir spējīgs arī uz daudz ko sarežģītāku. Izmantot prātu tā, kā to mēs ikdienā izmantojam, ir tikpat neefektīvi un nelietderīgi, kā ar elektronu mikroskopu dauzīt riekstus. Tīrā prāta spēku un iespējas nav iespējams aprakstīt, taču to var iegūt jebkurš, kurš spēj novērtēt un praksē izmantot Tukšuma būtību.
Piemēram, jums radusies kāda ideja. No kurienes tā uzradās? No kaut kurienes, kas, savukārt, nāk vēl no kaut kurienes? Ja spēsiet izsekot pa posmiem visam idejas rašanās ceļam, tad secināsiet, ka tā radusies no Nekā. Un, visticamāk, jo prātīgāka ideja, jo mazāku ceļu tā veikusi līdz jūsu apziņai. "Ģeniāli! Nekas tam līdzīgs agrāk nav bijis! Pilnīgi jauns risinājums!" Gandrīz katram kaut kas tam līdzīgs kādreiz ir iešāvies prātā, visbiežāk pēc laba un stipra miega, kad viss vēl tik skaidrs un piepildīts ar Tukšumu, ka Idejas vienkārši dzimst no Nekā. Taču nemaz nevajag obligāti katru reizi iet gulēt pāris stundas ātrāk. Tā vietā jūs varat vienmēr būt mundrā nomodā - būt pilnībā pamodies. Tas ir pilnīgi dabisks process.
Tas sākas vēl bērnībā, kad mēs esam pilnīgi bezpalīdzīgi, bet visu apzinamies un priecājamies par apkārtējo pasauli. Tad nāk jaunība, kad mēs vēl joprojām esam tikpat bezpalīdzīgi, taču cenšamies Izlikties neatkarīgi. Kad mēs pāraugam šo stadiju, mēs kļūstam pieauguši - patstāvīgas personības, pietiekami nobrieduši un spējīgi palīdzēt citiem tāpat, kā spējam palīdzēt paši sev.
Taču pieaugušais - tā vēl nav augstākā cilvēka attīstības stadija, - cikla beigas ir neatkarīgais, visu redzošais Bērns ar kristāltīru saprātu. Šo līmeni sauc par dao. Kad "Daodedzin" un citas līdzīgas grāmatas mums saka: "Atgriezies sākumā, kļūsti līdzīgs bērnam", tās domā tieši to. Kāpēc gan apgaismotie liekas pilni gaismas un dzīvesprieka, kā mazi bērni? Kāpēc dažkārt viņi arī izskatās un runā kā mazi bērni? Tāpēc, ka viņi arī ir bērni. Apgaismotie - tie ir Bērni, Kuri Zina. To prāts ir attīrījies no liekām ikmirkļa iespaidiem un piepildījies ar Lielā Nekas, Visuma Ceļa sapratni.
Tā viņi gāja, domādami par Šo un To, līdz sasniedza Meža vidū apburto vietu, ko sauc par Komandtiltiņu. Te auga sešdesmit-un-nezin-cik augstu priežu, un Kristofers Robins zināja, ka šī vieta ir apburta, jo nevienam nebija izdevies saskaitīt, vai te ir sešdesmit trīs vai sešdesmit četri koki, pat ja apsēja aukliņu katram saskaitītajam kokam. Un tāpēc, ka šī vieta bija apburta, te neauga, kā citur Mežā, irbulenes, papardes un virši, bet biezi nodīdzis mauriņš, mīksts, līdzens un zaļš. Tā bija vienīgā vieta Mežā, kur varēja savā nodabā sēdēt un sēdēt, neceļoties tūlīt augšā un neskrienot paskatīties, kas notiek citur. Te sēžot, varēja vērot visu plašo pasauli līdz pat tai vietai, kur tā aizsniedz debesis, un, lai kas plašajā pasaulē notiktu, no Komandtiltiņa to varēja redzēt.
Tā beidzās stāsts par Vinniju Pūku, Apburtajā vietā, paugura virsotnē. Mēs tur varam nokļūt jebkurā mirklī. Tas ir tepat netālu, un to nav grūti atrast - vajag tikai sākt iet pa taciņu, kuras galā ir Nekas, un ejiet pa to Nekur, līdz nonāksiet vajadzīgajā vietā. Tāpēc, ka Apburtā vieta atrodas tepat blakus jums, un, ja jūs esat Draudzīgi Noskaņoti pret Lāčiem, jūs to viegli atradīsiet.
PŪKA DAO
Gan rītausmā, gan krēslā, klejo pa Mežu mazs Lācis. Kāpēc mēs viņam sekojām, kad bijām mazi? Galu galā, tas taču ir tikai Dumjš Plīša Lācis. Bet vai tad Saprāts ir tik ļoti svarīgs? Vai Loģiskais Aprēķins mūs aizved turp, kur mums jānokļūst? Vai, kā tas itin bieži notiek, Loģiskais Aprēķins mūs drīzāk novirza no Ceļa, liekot apmaldīties trijās priedēs, un mēs cenšamies satvert vēja atbalsi koku galotnēs, Domājot, ka tā ir reāla, tā vietā, lai ieklausītos savā iekšējā balsī, kura norāda mums ceļu?
Prāts ir ļoti noderīgs, un var daudz ko veikt, taču tas nav pats svarīgākais dzīvē. Abstrakta prātuļošana tikai attālina domātāju no reālās pasaules. Šī pasaule, Īstās Dzīves Mežs, šobrīd ir visai bēdīgā stāvoklī, jo saradies pārāk daudz prātvēderu, kuri pārāk daudz domā un pārāk maz rūpējas.
Dzīves Pratēji zina Ceļu, jo viņi ieklausās savā sirdsbalsī, zināšanu un vienkāršības balsī, balsī, kas ir saprātīga bez Prātuļošanas un ir gudra bez Domāšanas. Šī balss nav izredzēto privilēģija, tā ir dota katram. Tie, kas tajā ieklausās, bieži tiek uzskatīti par izņēmumiem, kaut arī tieši viņi ir dabiskuma norma, kas ir harmonijā ar Dabas Likumiem.
Katrā no mums ir gan Pūce, gan Trusītis, gan I-ā, gan Pūks. Pārāk ilgi mēs esam sekojuši Pūces un Trusīša ceļam. Tagad, gluži kā I-ā, mēs esam nelaimīgi un žēlojam sevi, ka esam nelaimīgi. Taču tas nepalīdz. Ja mēs neesam galīgi muļķi, mums jāsaprot, ka līdzšinējais ceļš mūs nedara un nedarīs laimīgus, tātad ko jāmaina - jāiet Pūka Ceļu. Tas mūs sauc, it kā no tālienes, bērnības balsī. Var jau būt, ka ikdienas troksnī to dažkārt grūti sadzirdēt, taču tāpēc tas netop mazsvarīgāks, jo bez tā mēs nekad neatradīsim savu Ceļu cauri Mežam.
PĒCVĀRDI
- Nu, ko tu domā, Pūk? - es jautāju.
- Par ko domāju? - samulsa Pūks.
- Nu par Pūka dao, protams.
- Par Pūka dod?
- Kā, vai atkal sāksim no sākuma? - es teicu.
- Ko no sākuma? - Pūks, galīgi samulsis, sāka berzēt ar ķepu degunu.
- Pūka dao, - es teicu.
- Bet kas tas ir - Pūka dao?
- Nu kā - Neaptēstais Baļķis, Rabarberu Rauša Princips, Pūka Ceļš, Pūka m slava un tā tālāk.
- Ā! - Teica Pūks.
- Tas arī ir Pūka dao, - es teicu.
- Ā! - Teica Pūks.
- Bet vai tu nevēlētos ko par to pateikt? - es pajautāju.
- Nū... man te kas ienāca prāta, - Pūks teica. - Es labāk nodungošu.
- Labi, nodungo.
- Nu tad tā...
Lai dzīvo dao, lai dzīvo Lācis!
Kas dao ceļu iet ir sācis!
Kas daļas man, lietus vai krusa dzeļ,
Ja kā medus uz mēles man iekšā ir dao?
Var plosīties vēji un puteņi brāzt,
Ja sekojot dao,
Var medū ķepu un degunu bāzt!
Un nav acis ko bolīt, tas nav nekāds joks,
Jo dzīve ir kā lielais bišu stropa koks!
Ja skatīsies lapās, lūrot, kur ir medus,
Tad nepamanīsi, ka zem kājām jau ledus!
Lai dzīvo dao, lai dzīvo Lācis!
Kas savu ceļu iet ir sācis!
Un Medus ir Medus, un Lācis ir Lācis,
Tik, ja esi sācis kokā kāpti,
Tad dzen sevi un dao atradīs tevi!
Lai dzīvo dao, lai dzīvo Lācis!
Kas dao ceļu iet ir sācis!
- Lūk, kā man liekas.
- Lieliski, - es teicu. - Bet tu taču zini, vai ne?
- Ko zinu? - jautāja Pūks.
- Ka tas ir tas pats.
- Nu bet protams, - omulīgi teica Pūks. - Nekādas atšķirības.
(c) tulkojis A.Buks, 2003.